Kad Zoja pieņēma sešus māsas bērnus, viņa nedomāja ne par pašlabumu, ne iespēju tikt pie mantas un lielākiem līdzekļiem.
Kad Zoja pieņēma sešus māsas bērnus, viņa nedomāja ne par pašlabumu, ne iespēju tikt pie mantas un lielākiem līdzekļiem. Viņa vēlējās, lai bērni, kas kļuvuši par bāreņiem, varētu dzīvot kopā, neizkliedēti pa pasauli un bērnunamiem. Nu jau kopā pagājis pusgads, kurā visi kļuvuši kā viena ģimene.
Februārī pār Zojas Pumpas māsas Rajas dzīvi pārvilkās melns mākonis. Raja nebija nojautusi, ka viņai ir ļaundabīgais audzējs, negāja pie ārstiem. Viņa bija dzīvespriecīga, domāja par nākotni. Cerēja, ka nu sāksies vieglāks laiks, līdz slimība viņu pārņēma savā varā. “Pirms trīs gadiem ar sirdstrieku nomira Rajas vīrs. Jau toreiz māsa pārdzīvoja, ka palikusi viena ar sešiem bērniem. Vairāk nekā divus gadus viņa viena bija atbildīga par sešām dzīvībām. Un tomēr iekšēji viņa bija stipra, jo vēlējās dzīvot. Viņai bija tikai 42 gadi. Dzīve bija grūta. Pagāja laiks, un viņa rada jaunu draugu, kas pieņēma Raju ar bērniem. Kopīgi domāja par saimniekošanu lauku mājās. Par to, ka tagad kopīgi varēs dzīvot labāk. Tomēr liktenis visu bija lēmis daudz citādāk,” saka Stradu pagasta iedzīvotāja Zoja.
Kad nomira Raja, viņas vecākajai meitai Liānai bija 17 gadu, bet mazākajam – Edgaram – četri. Kad mamma slima un bezspēcīga gulējusi mājās un nojautusi, ka kaut kas ļauns laupa viņai spēku un enerģiju, bērni viņu aprūpēja. Viņi saprata, ka mammai jādodas uz slimnīcu. Iespējams, ka viņa tur atlabs un mājās pārnāks vesela un smaidoša.
“Kad aizbraucām uz slimnīcu, mūs pie mammas neielaida, bet tikai mammas māsu Zoju. Nedēļas laikā mamma aizgāja, tā arī no mums neatvadījusies. 27.februārī mēs viņu apbērējām,” atceras Liāna.
Bērnu bijis žēl
“Man pašai ir trīs bērni – Aigars, Ainārs un mazā, gadu vecā Egija. Māsas bērni man bija mīļi. No mazotnes visus biju redzējusi. Svētkos un jubilejās vienmēr bijām kopā. Kad nomira māsa, bērnus kā apaļus bāreņus vēlējās likt bērnunamā. Turklāt izšķirt pa vecumiem. Nezinu, vai viņi būtu varējuši pārdzīvot šādu šķiršanos, kad jāatsakās no visa – mammas, māsām un brāļiem. Man nebija citas izejas kā viņus ņemt audzināšanā. Bērnu bija žēl,” atzīst Zoja.
Sākums kopā dzīvošanai bijis sāpīgs un grūts. Bērni pārdzīvoja negaidīto pavērsienu. Zoja bija mierinātāja. Pati vēl dzīvoja neziņā, vai spēs kopā ar vīru Edgaru rūpēties par deviņiem bērniem. Sākumā mazais māsas dēliņš Edgars modies katru nakti un vēlējies samīļot mammu. Visi teikuši, ka mamma mirusi, ka viņa nekad neatnāks. Bet puisītis tikai saucis mammu. Un Zoja atkal neliedza mīļu vārdu. Sākumā bērni Zoju sauca vārdā. Tagad – par mammu.
Sākums bijis grūts
Grūti nācies Zojas bērniem. Viņi bija pieraduši, ka mammas un tēva uzmanība veltīta tikai viņiem, ka materiālie apstākļi viņiem labāki. Tagad nācās visā dalīties, jo Rajas bērniem nebija nekā. “Pirmie trīs mēneši bija visgrūtākie. Visiem, arī sev, teicu, ka jābūt pacietīgiem, ka jāsamierinās ar jauno dzīvi un apstākļiem. Ka tagad esam viena liela ģimene, kuru vairs nedrīkst izšķirt,” saka Zoja. Viņa mācās visus mīlēt vienādi. Esot brīži, kad Zojai jāpasaka arī kāds dusmīgāks vārds, tomēr katrs tiek arī apmīļots un pažēlots. “Rokai ir pieci pirksi. Sagriez jebkuru, sāp vienādi. Jau tagad jūtu, ka visi man ir vienlīdz mīļi. Es jau viņus esmu pieņēmusi kā savus bērnus un, cik vien spēšu, došu viņiem to labāko,” apliecina Zoja.
Palīdz labi cilvēki
Zoja smaidot piebilst, ka viņai apkārt dzīvo tikai labi cilvēki, kas nekad nav lieguši palīdzību. No valsts katrs bērns ik mēnesi saņem tikai 30 latu apgādnieka zaudējuma pensiju un bērna pabalstu. Zojai paskaidrots, ka lielāku pabalstu saņemtu, ja bērniem viņa būtu svešs cilvēks. Bet viņa ir tante.
“Naudas ir pamaz. Tagad esam nedaudz iekrājuši, jo kopā ar bērniem braucam arī ogot. Man ir jārēķinās, ka septiņi bērni ir skolēni. Nāk jaunais mācību gads. Esmu jau dažas preces sarūpējusi. Nevienam neko neesmu lūgusi. Kā varam, tā velkam,” saka Zoja.
Pirmajos mēnešos daudz palīdzējusi Stradu un Indrānu pagasta padome, jo Zojas māsa ar bērniem dzīvoja pie Lubānas. Toreiz pagasts piešķīra naudu arī bēru izdevumiem. Labi cilvēki nekad neatsaka palīdzību. Tuvējā veikala īpašnieki nekad neatsaka preces iegādāties uz parāda. Viņi zina, ka Zoja parādā nepaliks. Viena ģimene izīrēja dzīvokli, jo divistabu dzīvoklī visiem grūti sadzīvot.
“Mums vajadzētu māju, bet tam nav naudas. Ja ar laiku spēsim kaut ko iekrāt, tad noteikti to iegādāsimies,” saka Zoja.
Cits citu aizstāv
Zoja piekrīt, ka vasaras karstumā bērni daudz nedomājot par pusdienošanu, bet pavasarī bijušas dienas, kad Zoja no virtuves nemaz neesot iznākusi. Pēc brokastu gatavošanas nācies domāt uzreiz par pusdienām. Tagad viņi sadalījuši darbus. Viens rūpējas par kārtību mājā, cits – par kārtību virtuvē.
“Tagad esam pieņēmuši cits citu. Aizstāvam, kad kāds svešinieks grib nodarīt pāri. To, ka Zoja mūs pieņēma, novērtējam. Apzināmies, ka viņai ir grūti,” saka Liāna.
Kad Zoja saņēmusi pirmo naudu par bērniem, vispirms nopirkusi galda spēles, uz nomaksu paņēmusi datoru. “Šīs spēles visus bērnus vienoja. Viņiem bija interesanti. Mājās bija nodarbošanās. Bērniem lieku rakstīt diktātus. Es ļoti uztraucos, kā mums ies vasarā, bērnu brīvlaikā. Teicu viņiem: “Ja es izturēšu pirmo pusgadu, tad mēs nekad nešķirsimies.” Viņi mani saprata. Tagad tie ir mani bērni. Esmu iemācījusies pārciest grūtības,” saka Zoja.
Māsas bērni mācības turpinās skolās, kur iepriekš mācījušies – Meirānos un Dzelzavā. Arī skolotāji atzinuši, ka labāk nemainīt skolu. Mazais Edgars augusta vidū dosies uz bērnudārzu.
“Kad māsa bija slima, viņa man nelūdza rūpēties par bērniem, jo neticēja savai aiziešanai. Es pati toreiz pat domās neielaidu varbūtību, ka vienā dienā mani par mammu sauks deviņi bērni. Jau ar trijiem bija grūti. Kad pirmo reizi prātā ienāca doma audzināt māsas bērnus, pārņēma bailes, vai es spēšu tikt galā,” atceras Zoja. Bailes zuda, kad Zoja redzēja, ka visi bērni vēlas strādāt. Nebaidās grūtību. Ir patstāvīgi. Lielākie uzmana mazākos. Neviens lūgums bērniem nav jāsaka divreiz. Nav atrunu. Viņi ir iemācījušies piekāpties, redzēt citu vajadzības. Ja sākumā Zojai visu laiku nācies atgādināt nedarīt otram pāri, tad tagad šādi aizrādījumi nav vajadzīgi.
Aizmirst nevar
“Sāp vēl sirds, kad iedomājos, ka mamma nekad vairs ar mums kopā nebūs. Pagājis tikai pusgads. Mammas trūkst. Mums ir viss, un Zoja ir kā mamma. Par to viņai paldies. Un tomēr sirdī ir skumjas. Bērēs apzinājos, ka man vairs neatsaukt mammu, ka viņa nekad nerunās un nedziedās,” saka Liāna.
Mammai vienmēr patikuši Aiviekstes svētki Lubānā, tādēļ arī šogad Zoja ar bērniem brauca turp.
Kāds ir Zojas lielākais ieguvums? Apziņa, ka viņa ir centusies palīdzēt tuvākajiem cilvēkiem pasaulē. Bērniem, kas bija palikuši vieni. Lai arī nogurusi, viņa ir gandarīta, ka uzņēmusies šīs rūpes. Viņas sirds priecājas un ir mierīga. Ir grūti, ļoti grūti. Tomēr reizēs, kad bērni laimīgi smejas, kad bezrūpīgi ļaujas bērnībai, Zojai ir patiess prieks, jo viņa bērniem ļāvusi vēlreiz iepazīt īstu ģimeni.
