Dabā ir tā iekārtots, ka novembrī lauku cilvēkam ir brīvāks laiks.
Dabā ir tā iekārtots, ka novembrī lauku cilvēkam ir brīvāks laiks. To es kopā ar savu kolēģi – trušaudzētāju Ivetu Laicenu – un vēl 16 uzņēmīgiem cilvēkiem no Latvijas izmantojām, lai brauktu uz trušu, baložu un mājputnu izstādi – tirgu, kas notika no 22. līdz 25.novembrim Livā, Čehijā.
Es un Iveta šādā izstādē – tirgū bijām pirmo reizi, bet nejutāmies kā “pirmo reizi ar pīpi uz jumta”. Ātri sapratām, ka lēna plānošana un prātošana neder, jo visus redzamos trušus nevarēja iegādāties, bet tikai apmēram trešdaļu.
Redzējām daudz Latvijā jau esošu šķirņu, bet bija arī līdz šim nezināmas, ko iegādājāmies. Izstādē plaši bija pārstāvēta “Kalifornijas balto” trušu šķirne, “Jaunzēlandes balto”, “Beļģijas milžu” (Flanderu), franču auntruši (brūnie un baltie), vairāku šķirņu pundurtrusīši un citas šķirnes, ko Latvijā daudz audzē un kas nepiekāpjas jaunajām šķirnēm. Var minēt, piemēram, “Holandes melno”, par kuru trušu avīzē ir minēts, ka Latvijā to vispār neaudzē, “Siāmas lielo marderu”, “Siāmas lielos dzeltenos”, “Trejkrāsu melnos” jeb, kā pie mums tos dēvē, ugunīgos, zaķtrušus, “Vīnes marmorus”, “Angoras” un citus. Visas nosauktās un daudzas citas šķirnes pavasarī būs nopērkamas arī Alūksnē.
Uz Čehiju braucām caur Poliju. Izmantojām iespēju patīkamo apvienot ar lietderīgo, tādēļ vērojām un fotografējām naksnīgo Varšavu un tās vecpilsētu. Prāgā apskatījām Kārļa tiltu un vienīgo lielo pulksteni, kurš reizē rāda dažādu valstu laiku.
Ceļojumā un izstādē lieti noderēja I.Laicenas angļu sarunvalodas zināšanas. Sarunājāmies arī krievu un vācu valodā, jo čehu un poļu valodu nepārzinājām. Apbrīnojama bija Prāgas picērijas īpašnieka cieņas apliecināšana Latvijas tūristiem, jo mums tika parādīts ziņu apkopojums par jauno valdību, par mūsu Valsts prezidenti un citām aktualitātēm.
Saka, ka nav neaizvietojamu cilvēku, bet šajā braucienā bez madonietes Dzintras Karavaičukas, kas ir sava rajona lielākās sertificētās trušaudzētavas īpašniece, mēs neiztiktu. Viņai piemīt tik daudz enerģijas, mērķtiecības, vēlmes izdarīt daudz laba savā saimniecībā. Nekad neatteiks padomu un palīdzību citiem trušaudzētājiem. Esam priecīgi, ka viņas pūles ir novērtētas, jo Dz.Karavaičuka drīz kļūs par konkursa “Sējējs 2002” laureāti.
Pēc brauciena secinājums bija viens – tā turpināt, atceroties, ka maize nekad nav bez garozas, bet bez maizes nu nekādi neiztikt.
Ja ar šo rakstu esmu izraisījusi vēlmi iegādāties trušus, ja ir radušies kādi jautājumi, labprāt tos uzklausīšu pa mobilo tālruni 6223218.
