Patīk pārvarēt materiāla pretestību. Vasarā būs 20 gadu, kad alūksnietis Ainārs Zelčs izkala pirmo darbu akmenī.
Patīk pārvarēt materiāla pretestību.
Vasarā būs 20 gadu, kad alūksnietis Ainārs Zelčs izkala pirmo darbu akmenī. Šajā laikā veidotās skulptūras koncentrēti skatāmas Alūksnes pilsētas 700 gadu parkā, bet pasūtījuma darbi ir dažādās vietās. Akmens vārti arī bija iecerēti 700 gadu parkam, bet nu jau 12 gadu līdzekļu trūkums neļauj tos pabeigt.
Tagad A.Zelčs kals “Čiekuru”, kas ir veltījums jaunās pils parka dārzniekam un viens no darbiem, ko izvietos parkā akmens tēlnieku simpozija dalībnieki.
“Pirmo darbu kalu 1981.gada vasarā, kad beidzu pirmo kursu Mākslas akadēmijā. Bet vislabāk izdevies ir Krišjāņa Barona portrets, kas bija ceturtā kursa darbs. To nopirka Kultūras ministrija un novietoja Talsu skulptūru dārzā. Kad darbu izstādē redzēja Lea Davidova – Medene, viņa savu aizsākto Krišjāņa Barona portretu vairs neturpināja, jo atzina, ka tik labi neizdosies,” laikrakstam stāsta mākslinieks Ainārs Zelčs.
Viņš akcentē, ka apmēram 80 centimetru augstā Dainu tēva galva skan. “Tā ir tāda iekšēja sajūta, un tad ir labi,” saka tēlnieks. A.Zelčs cenšas izvairīties no liekvārdības un pateikt domu īsi un kodolīgi. Tas ir apgūts tēlniecības studijās – “pateikt būtisko jo vienkāršāk, jo labāk”. Tā panāk izteiksmes skaidrību. “Ar vārdiem patiesība nav izsakāma. Vislabāk patiesību atklāj klusējot. Tas ir paradokss, bet tā ir. Arī rakstot var pateikt vēl kaut ko, ko paši vārdi neizsaka. Tāpat skulptūra ir mēma, bet var runāt,” akcentē A.Zelčs. Mākslas darbu nav jācenšas izprast, bet izjust. Un izjūta sniedz vairāk nekā prāts.
Izvēlas smagāko – kalt akmeni
A.Zelčs nevar pateikt, kāpēc viņš no tēlniecības materiāliem ir izvēlējies akmeni. Daži viņa darbi ir atlieti bronzā un veidoti kokā, tomēr iepatikās granīts. “Tēlnieka darbs ir fiziski smags, bet patīk pārvarēt materiāla pretestību. Var, protams, krāmēt instalācijas ar mazu piepūli, bet tas nav man. Iespējams, ka metāla kalēja darbs ir piepūles ziņā līdzvērtīgs,” saka mākslinieks. Viņam nav laimējies izkalt kaut ko izcilu vai īpašu. Tomēr par katru darbu, izņemot dažas “neveiksmes”, ir gandarījums. Ja “nebūtu tāds auns” un strādātu citā vietā, iespējams, ka būtu interesanti pasūtījumi. Tomēr viņš nenožēlo, ka dzīvo Alūksnē, un “gan jau vēl būs skanošas skulptūras”.
Mākslinieks atzīst, ka te ir citas dzīves vērtības. “Te ir mierīga dzīve, un tā ir kvalitāte, kādas nav galvaspilsētā. Var dzīvot Parīzē bez mākslinieciskas vides un var radīt māksliniecisku vidi Liepnā,” secina A.Zelčs. Viņš norāda, ka Alūksnē ir mākslinieki, kas veido vidi, un pilsēta kļūst arvien skaistāka. Ir pierasts gausties par to, kā nav, bet desmit gados ir daudz kas jauns radīts. A.Zelčs izkalis trīs granīta solus, un divi jau ir jaunās pils parkā. Pavisam tur būs pieci soli un skulptūra “Čiekurs”, ko viņš velta Alūksnes jaunās pils parka dārznieka piemiņai. Tā ir pasūtījums, ko viņš ilgi gaidīja. “Beidzot ir iespēja veidot radošu darbu. Ierosmi deva pilsētas zaļumsaimniecības speciālists Agris Veismanis, bet es šo ideju realizēšu akmenī,” saka tēlnieks.
Akmens tēlnieku simpozija dalībniekiem Zvārtavas pilī būs radīta bāze darbam, bet Ainārs Zelčs strādās savā mājā. Viņš atzīst, ka varētu būt vairāk instrumentu darbam, bet “Čiekura” izkalšanai pietiks. Katrs darbs sākas ar ideju un skici. Pēc tam meklē akmeni, ceļamkrānu un transportu, ar ko to nogādāt mājās. Tad ir darbs kompresoram, kaltiem un slīpmašīnai. “Ja ir jāveido portrets, tad ar punktmašīnu ir jāpārnes proporcijas no ģipša modeļa uz granīta. Protams, portrets prasa vairāk darba, bet ir grūti paredzēt, kad tas būs gatavs. Daudz nosaka veiksme. Tomēr profesionālis darbu vienmēr veic laikā, kad tas jāatdod pasūtītājam,” akcentē A.Zelčs.
Labākā izstāde ir brīvā dabā
Kopš 1990.gada mākslinieks izstādēs nepiedalās. Tad viņš bija jauno mākslinieku izstādes dalībnieks Viļņā. “Aizbraucu, paskatījos un secināju, ka liela jēga no tā nav. Izstādes nozīmīgas ir gleznotājiem, grafiķiem un tekstilmāksliniekiem. Bet tēlnieki rada smagus un nesalaužamus darbus, ko apskatei var novietot publiskās vietās, un tā ir nepārtraukta izstāde brīvā dabā,” akcentē A.Zelčs. Alūksnes 700 gadu parkā ir tāda skulptūru izstāde gadu no gada visu diennakti, un mākslinieks to var papildināt. Tāpēc viņš atzīst, ka nav vērts staipīt mazas skulptūras šurpu turpu.
A.Zelčam ir savi secinājumi par to, kas tiek radīts “mākslas vārdā”. Viņš daudzu mākslinieku darbībai nesaskata jēgu. “Labāk būtu ar kaut ko citu nodarbojušies, nevis radījuši darbus, ko diez vai var saukt par mākslu. Negribu nevienu apvainot, bet tāds ir mans viedoklis,” saka tēlnieks. Viņš šos māksliniekus salīdzina ar skroderiem, kas šuva tērpu “Kailajam karalim” Andersena pasakā. “Es saprotu tās vērtības, kas ir modernajā mākslā. Bet cik liela ir šo “vērtību” vērtība?” jautā A.Zelčs. Viņaprāt, tā ir maza. A.Zelčs negrib staigāt “kails”, tāpēc rīkojas pēc saviem ieskatiem.
A.Zelčs darina kapu pieminekļus. “Diemžēl tā ir manu darbu lielākā daļa. Diemžēl tāpēc, ka tajos ir maz radoša. Katrā ir kāds sīks atradums, bet kopumā tie ir vienveidīgi,” atzīst tēlnieks. Tas ir viņa amats, kas dod iespēju nodrošināt ģimeni. Un tomēr A.Zelčam kalt pieminekļus patīk labāk nekā, piemēram, pārdot saldējumu. “Tas ir vieglāk, bet ne patīkamāk,” akcentē mākslinieks. A.Zelčs cer, ka kāds veiksmīgs darbs dos iespēju pabeigt granīta vārtus, kas tad būs pie viņa mājas. Māksliniekam ir fantastiska iecere, bet par to viņš nevēlas runāt. “Tā liekas tik nereāla, ka mani uzskatītu par jukušu. Tomēr ticu, ka realizēšu to Alūksnē. Brīnumi notiek, ir tikai jātic!” saka A.Zelčs.
Ainārs Zelčs bērnībā veidoja no plastilīna, zīmēja un arī rakstīja. Tas nozīmē, ka vienmēr ir bijusi vēlme izteikties divos veidos. Tāpēc likumsakarīgi, ka viņš ir tēlnieks, bet nesen iznācis Aināra Zelča romāns “1945 Riga”.
“Interese par rakstīšanu bijusi vienmēr. 1988.gadā žurnālā “Liesma” publicēja manu stāstu “Sapnis”. Piedalījos jauno autoru seminārā, kur informēja, ka vairāki stāsti ir sagatavoti publicēšanai žurnālā “Avots”. Tomēr tie nezināmu iemeslu dēļ netika publicēti,” atceras A.Zelčs.
Vēlme “izteikties rakstiski” atkal parādījās 1992.gadā, un pamazām kā no maziem akmentiņiem veidojās literāri darbi. Pirmie četri romāni, no kuriem vienu A.Zelčs iesniedza konkursam, nav publicēti. “Žurnāla “Karogs” konkursā otro vietu ieguva piektais romāns. Un labi, ka tā, jo iepriekš konkursam iesniegtais darbs bija sliktāks. Tāpēc konkursi ir vajadzīgi, ka tajos lietpratēji izvērtē un arī pats varu salīdzināt,” stāsta A.Zelčs. Visos romānos ir vēsturiski sižeti. Viņš nezina, kāpēc vēsture tā saista, bet uzsver: “Kas pagātni pētī, tas nākotni svētī.”
Mācās atšķirt būtisko
A.Zelčs atzīst, ka cilvēks senatnē bijis apmēram tāds pats kā tagad un vēl ilgi tāds būs. “Pastardienas scenāriji man nav prātā, bet optimistiski nākotnē neraugos. Domāju, ka sāk noārdīties pamatvērtības, kas ir nepieciešamas cilvēkiem. Neviena skulptūra nevar būt stabila bez pamatnes,” secina mākslinieks. Viņaprāt, visa pamatā ir cilvēka spēja dzīvot saskaņā ar apkārtējo pasauli. Ja šo spēju zaudē, tad zūd arī pamats – vērtību kritēriji. Daudzi tikai smaida par pasaules gala prognozēm, jo senāk tās bijušas vēl drūmākas. “Laiks un telpa ir relatīvi. Pagātne, tagadne un nākotne – tas ir viens mirklis Visumā. Tāpēc var teikt, ka pasaules gals ir tuvu. Mēs esam nodzīvojuši pietiekami daudz gadu, bet neizjūtam šo laiku,” secina A.Zelčs.
Iespējams, ka pasaules gals ir jauns sākums. Bet A.Zelčs neņemas to apgalvot. “Ne man par to spriest! Filozofs Roberts Mūks atzīst, ka novēršanās no būtiskā un dzīšanās pēc nebūtiskā var aizvest “ne tur”. Tomēr negribu augstprātīgi paziņot, ka zinu, kas ir un kas nav būtisks,” saka mākslinieks. Viņš mēģina būtisko apliecināt savos darbos. Tas ir jautājums, uz kuru daudzi cilvēki meklē atbildi. “Bet kurš to ir zinājis un pateicis? Diez vai es tas būšu,” saka A.Zelčs. Viņš meklē būtisko, un kaut ko ir arī atradis, bet paturēs to sev kā lielu vērtību.
“Diemžēl daudzi cilvēki nemeklē būtisko. Iespējams, ka visu būtisko ietver Dievs. Un tā ir atbilde,” pieļauj A.Zelčs. Romānā “1945 Riga” laika relativitāte parādās notikumu modelēšanā tā, kā tie patiesībā nerisinājās. “Romānā tas ir viegli izdarāms. Un atklājas, ka arī citos notikumos būtiskas lietas nemainās. Brīvība ir brīvība. Neviens negrib būt apspiests un pazemots. Bet lielais vienmēr pazemo mazo. Tas atkārtojas gadu tūkstošos,” norāda A.Zelčs. Viņš jūtas brīvs, cik vien tas ir iespējams, un dzīvi veido, lai var tā justies.
Ir eiro optimists
Ja vajadzētu, A.Zelčs kaut tūlīt ar abām rokām balsotu par pievienošanos Eiropas Savienībā. “Latvija Eiropas valstu savienībā savu brīvību nezaudēs. To nevar salīdzināt ar atrašanos bijušajā Padomju Savienībā. Daudzi arī no Krievijas vēlas izbraukt uz Eiropas valstīm. Tāpēc Krievijas valdošās aprindas palīdz veidot eiro skeptiķus,” uzskata A.Zelčs. Viņš brīnās, kā to nesaprot. Tāpat ir biznesa cilvēki, kam nepatīk civilizēta biznesa vide, kāda ir Rietumeiropas valstīs. “Viņi ir eiroskeptiķi, jo vēlas turpināt spēli pēc saviem noteikumiem, kas lielākajai iedzīvotāju daļai nav izdevīgi,” uzsver A.Zelčs.
A.Zelčs atzīst, ka arī brīvība ir relatīva, jo mēs dzīvojam sabiedrībā un ir jāievēro noteikumi savstarpējās attiecībās. Tas attiecas arī uz starpvalstu attiecībām. Tāpēc Eiropas Savienībā būs jārēķinās arī ar prasībām. “Bet tas ir mūsu interesēs, jo no tā tikai iegūsim,” ir pārliecināts A.Zelčs.
Viņaprāt, mūsdienās ir viegli iegūt pasaules iedzīvotāja izjūtu. To dod, piemēram, internets. “Pagaidām nedomāju datoru pieslēgt internetam, jo visu varu uzzināt no preses, radio un grāmatām. Visi skrien vārtos ar uzrakstu “internets”, bet varbūt nevajag,” spriež mākslinieks. Viņš neuzskata sevi par konservatīvu, bet vēlas visu izvērtēt pats. Tikai tā var nonākt pie secinājumiem, kas bieži vien atšķiras no citu uzskatiem.
Iededz “savu lampiņu”
A.Zelča atpūta un hobijs ir grāmatas. Nekam citam neatliek laika. “Ar lubenēm nav vērts piebāzt smadzenes. Patīk divdesmito un trīsdesmito gadu latviešu autoru darbi. Man tie neliekas naivi, jo saskatu tur vērtības,” viņš saka. A.Zelču saista autori, kas “savā būtībā bija labestīgi”. Un viņi ir radījuši labestīgu literatūru. “Labestīgums ir vērtība. Viņi nerāda lasītājiem visādus ķēmus un briesmoņus, ko var redzēt televīzijas programmās. Tāpēc televīzijas filmas un pārraides gandrīz vairs neskatos. Televīzijā peļņas intereses nomāc saprātu,” akcentē mākslinieks.
Viņu uztrauc, ka daudzi skatītāji kā muļķi pakļaujas televīzijas piedāvājumam – “norij āķi” un kļūst par patērētājiem. A.Zelčs atbalsta Vitas Matīsas rakstu “Dienā”, kur viņa aizstāv tiesības izvēlēties. “V.Matīsa lidmašīnā novērojusi televīzijas skatītāju reakciju – visi smejas vienā vietā un laikā. No malas tas atstāj baisu iespaidu, jo šie cilvēki ir pakļāvušies,” secina A.Zelčs.
Vita Matīsa neskatījās filmu, bet lasīja grāmatu. Mākslinieks domā, ka tā ir vienīgā iespēja, lai nezaudētu spēju patstāvīgi domāt un saprast, kas ir labs un kas slikts.
Paļaujas uz iztēli
Ainārs Zelčs atzīst, ka Alūksne ir labākā vieta pasaulē, bet grāmatu par pilsētu viņš nerakstīs. Gados vecāki iedzīvotāji viņam ir stāstījuši interesantus faktus par pilsētas vēsturi, un iespējams, ka tie noderēs. “Rakstu par sabiedrību un cilvēkiem, bet nekad ne par konkrētiem cilvēkiem. Ja kāds romāna “1945 Riga” varoņiem meklē prototipus, tad tas ir “pilnīgi garām”. Viss ir iztēles auglis,” stāsta A.Zelčs.
Viņš uzskata, ka iztēli nevar saistīt ar konkrētu vietu. Kā cilvēks A.Zelčs ir saistīts ar Alūksni, bet kā mākslinieks viņš ir brīvs. “Mēs spējam dzīvot lokāli, bet domāt globāli. Un nevajag saistīt domāšanu,” norāda A.Zelčš. Viņš vēl rakstīs grāmatu un cer, ka atradīsies apgāds, kas to izdos. Bet “runāt par neuzrakstītu grāmatu ir tas pats, kas nosaukt vārdā putnu, kas sēž uz zara”. Tad putns aizlaižas. “Iespējams, ka grāmatu uzrakstīt ir vēl grūtāk nekā akmeni izkalt, jo garīgā piepūle nogurdina vairāk nekā fiziskā,” saka autors.
Ko pats saka par sevi
Spēj pārvarēt kautrību
– Esmu pietiekami kautrīgs, lai par sevi stāstītu. Bet spēju kautrību pārvarēt un priecājos, ka varu to pateikt. Iespējams, ka tā ir viena no mana horoskopa – Dvīņa – iezīmēm, tāpat kā vēlme kalt akmeņus un rakstīt. Tomēr domāju, ka nav vērts aizrauties ar horoskopiem.
Esmu 1,83 metru garš, drukns un muskuļots. Patīk ātri kustēties, jo vērtēju laiku un gribu daudz padarīt.
Ko vēlas apgūt
Veido savu filozofiju
– Reizi gadā izlasu filozofisku grāmatu, lai smadzenes neierūsē. Tad izjūtu tās specifiku, un ir sajūta, ka grāmatas atziņas atlec kā tenisa bumbiņa pret sienu. Bet šad un tad vajag atsisties pret sienu! Tas nāk par labu. Man nav tuva ne Rietumu, ne Austrumu filozofija, bet ir pašam sava filozofija. Tas nozīmē, ka nevajag skriet uz vienu vai otru pusi, bet palikt savā vietā.
Ko citi saka par viņu
Restaurēs rotondu
Alūksnes pilsētas zaļumsaimniecības speciālists Agris Veismanis:
– Ainārs strādā ļoti kārtīgi. Ir precīzs un arī atsaucīgs. Viņam ir atbildības sajūta. Neesmu kritiķis, bet Aināra saules pulkstenis un piemiņas akmens pilsētas 700 gadu parkā man patīk. Abi staigājam pa Jaunās pils parku un domājam, kur izvietot soliņus un atkritumu urnas, ko viņš veido. Ainārs ir gatavs uzņemties arī rotondas restaurācijas darbu un kārto licenci, lai varētu strādāt kopā ar arhitektu.
