Nav cilvēku bez aizspriedumiem – tie var būt dažādi un nelielās devās piemīt katram no mums. Cilvēks ar aizspriedumiem lielā mērā ir ar stereotipisku domāšanu.
Ja paveras apkārt – cik daudz jūs esat pakļauts stereotipiskai domāšanai? Principā jau bērnībā izveidojas un nostiprinās uzskati, kuri rodas bērnam, iepazīstot pasauli, redzot savas ģimenes modeli. Stereotipi rodas, neapzināti pieņemot apkārtējā sabiedrībā valdošos uzskatus. Cilvēks pieaugot, var tos mainīt, gūstot kaut kāda veida pieredzi, iepazīstot citu dzīvesstāstus. Manuprāt, nebūtu labi uzskatīt, ka tikai man ir taisnība, jo to esmu redzējis savā mūžā visu laiku. Cilvēka domāšanu nevar pārvērst vienā dienā, un kāds to neizdara visa mūža garumā. Un ir tādi, kuri neatzīst, ka ir kļūdījušies savos uzskatos. Nezinu, varbūt tā ir vieglāk…
Visplašāk domājošie ir tie, kuri ceļo vai vismaz interesējas par citām tautām, lasa dažādu literatūru, uzklausa citu viedokli un ieklausās tajā. Iedziļinās. Muļķīgi ir pakļauties aizspriedumiem 21.gadsimtā, kad apkārt ir tik daudz krāsu, notikumu, izvēles iespēju. Manuprāt, pašam cilvēkam, kurš dzīvo aizspriedumu ēnā, ir grūti. Viņš pamazām pārvēršas par “bubuli”, kuru viss apkārt notiekošais kaitina, šķiet nepareizs un greizs.
Domāju – cik manī ir aizspriedumu? Pirmais iespaids par cilvēku mēdz būt maldīgs, bet esmu kļūdījusies. Un esmu kļūdījusies tā, ka pašai paliek kauns. Tā ir – ja persona ir skaļāka un drosmīgāka, mēs bieži vien pieņemam, ka tā ir iedomība. Ja cilvēks ir kluss un sevī noslēgts, tad viņš neko nevarēs paveikt. Tie ir stereotipi. Nepareizs pieņēmums par otru cilvēku var novest pie aplam absurdas situācijas. Vārdu sakot, vairāk jāpiestrādā pie sevis un mazāk jāspriež par otru, redzot viņu vienu divas reizes.
Gribētos, lai mēs katrs cītīgi pārvērtētu, pirms izteikt kritisku viedokli par kādu. Nevar zināt, kāda īstenībā ir konkrētā cilvēka dzīve. Tā jau ir – es nekad nezināšu, kā tas ir – staigāt tavās kurpēs: varbūt ikdienā tu smaidi, bet īstenībā kājas noberztas līdz asinīm.
