Tuvojas lielie latviešu svētki – Jāņi un Līgosvētki. Veikalos atkal var redzēt groziņus ar sieriem, desiņām un, protams, alu. Kas tad īsti latvietim ir Jāņi? Pašiem Jāņiem un Līgām tie ir mūžīgie vārdadienas aizbēgšanas svētki, un nevar zināt, kur tā vārdadiena likusies – papardēs vai, ugunskuram pāri lecot, izgaisusi. Nereti Jāņus mēdz saukt par dzeršanas svētkiem, taču pēdējo gadu laikā reklāmas ir tik spēcīgas un uzrunājošas, ka autoavāriju, par laimi, kļūst aizvien mazāk. Ceļu satiksmes drošības direkcija jau 16 gadu pēc kārtas Jāņu laikā sabiedrībai atgādina: “Nesēdies pats un neļauj nevienam radam, draugam vai kaimiņam sēsties pie stūres reibumā!” Šo gadu laikā CSDD ar dažādām metodēm atturējusi dzērājšoferus no sēšanās pie stūres reibumā. Mums vienmēr šķiet, ka mūs jau nekas neskars, it kā viss sliktais notiek ar visiem citiem, bet mēs paši esam gluži vai desmit laimes krekliņos dzimuši. Kaut kā ļoti lēnām un dažreiz pat sāpīgi nāk atziņa par to, ka mums visiem ir savs Ahilleja papēdis.
Esmu bijusi dažādās Līgovakara svinībās – gan tautiskās, gan arī ne tik patriotiskās. Esmu svinējusi, arī klausoties krievu mūziku no blakus stāvošas mašīnas, kurai visas durvis atvērtas vaļā. Vai šie svētki vieno tikai tos, kuri garā ir tik tiešām latviski, vai arī šie svētki ir vienkārši kārtējā pasēdēšana bez īpašām tradīcijām? Es pati šos svētkus īpaši nesvinu, taču reiz šo svētku laikā es atrados ārzemēs. Mamma pa pastu man atsūtīja ķimeņu sieru, un tad nu gan man uznāca raudiens – it kā es nebūtu klāt kaut kam ļoti svarīgam, kaut kam maģiskam…
Latvieši Jāņus uzskata par saviem svētkiem, taču izrādās, ka Jāņu tradīcija ir daudz izplatītāka. Indieši Jāni sauc par Devajanu, grieķi par Apollonu, bet senie romieši to dēvējuši par Janusu. Tieši romiešu Janusu daudzi arī uzskata par mūsu Jāņa ciltstēvu. Vasaras saulgrieži tikai četrās pasaules valstīs atzīti par nacionāliem svētkiem un ir oficiāla brīvdiena: Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī Kanādas provincē Kvebekā. Arī Īrijā Līgovakarā kurina lielus ugunskurus, kā to savulaik mācīja senie druīdi. Jāņi nav tikai mūsu “privātīpašums”. Lai vai kā, mēs šajos svētkos jūtamies vienoti savā latviskumā, savā identitātē un kopīgumā. Man gan ienāca prātā doma par imigrantiem. Ko mēs darīsim, lai viņi iejustos mūsu vidē un saprastu mūs? Manuprāt, atliek uzaicināt uz vienām Jāņu svinībām. Padomāsim, kurus mēs varētu paaicināt pie sava ugunskura! Varbūt tos, ar kuriem sen neesam runājuši, ar kuriem mums būtu jāsalabst. Varbūt ne tikai Ziemassvētki, bet arī Jāņi varētu būt piedošanas svētki. Lai pie mūsu ugunskuriem ir vieta arī citiem! ◆
