Mēs visi esam daļa no dzīves mozaīkas. Var to saukt arī par puzli, ja kādam tā labāk tīk. Puzli, kas sastāv no vairākiem gabaliņiem, kuri ir saistīti, lai gan fiziski nekad nesaskaras. Var arī teikt – ķieģeļu siena, kuru stipru dara katrs ķieģelis – izņem vienu un viss sabruks. Lai gan mēs šo sienu neredzam un nejūtam, tās izturība tiek pārbaudīta katru dienu. Un siena turas, jo katrs ķieģelis to tur.
Domas par sabiedrību kā ķieģeļu sienu manī mutuļo jau vairāk nekā nedēļu. Un, jo vairāk domāju par šo salīdzinājumu, jo vairāk ikdienā saskatu situācijas, kurās redzams, vai sabiedrība ir saliedēta kā siena vai brūk. Lai gan sākumā likās, ka siena ir ar caurumiem un brūkoša, pavērojot ikdienišķas situācijas cītīgāk, nākas secināt, ka labu un atsaucīgu cilvēku starp mums ir daudz. Piemēram, sirmgalve, kura veikalā aizmirsa savu pirkumu, nepalika bešā, jo kāds cits kungs atsauca kundzi atpakaļ. Kādai sarkstošai jaunietei pirkumam pietrūka dažu santīmu, rindā stāvošs kungs iedeva viņai 10 santīmus, lai gan skaidri zināja, ka nekad tos nesaņems atpakaļ. Tieši šādi cilvēki stiprina mūsu sabiedrību. Paldies viņiem – labajiem un nevienaldzīgajiem! Tagad varbūt kādam rodas sajūta, ka arī viņš grib būt labs – ķieģelis, kas spēcina, nevis grauj. Iespējas tādiem tapt ir visapkārt. Ja varbūt sākumā nepietiek drosmes atklātiem darbiem, var rīkoties anonīmi. Piemēram, jau nākamnedēļ visi aicināti palīdzēt Ansim Veclaicenē, kurš nelaimē zaudējis kājas, taču nav atmetis cerības staigāt. Vai Ansim tik nozīmīgā brīdī spēsim būt kā stipra siena?
