«Labi, mīļie vecīši, es jums tā pastrādāšu, tā pastrādāšu!» leģendārajā «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» par netikšanu ar kursiņu uz Munameģi saviem vecākiem draud viena no filmas galvenajām varonēm un atriebību arī īsteno. Lāsmiņa sagrauj ceturtdaļgadsimtu ilgas tālu radinieku laulāto attiecības un arī cerību savai ģimenei mantot auto. Saldais atriebības mirklis bijis īss, bet sekas – rūgtas. Tā ir vienmēr, lai cik komiskā, nopietnā, lielā vai sīkā formā atdarīšanas kāre izpaustos. Tomēr aktuāls paliek jautājums – kāpēc cilvēks tik viegli «parakstās» dot otram pretī, turklāt bieži vien daudz nejaukākā veidā, nekā pats saņēmis?
Ļaunums – neizprotama mistērija
Jāatzīst, ka, gatavojot šo publikāciju, saskāros ar interesantu faktu – jautājot cilvēkiem, kāda ir viņu pieredze, piedzīvotais vai dzirdētais par atriebību, saņēmu ļoti vispārīgas un izvairīgas atbildes. Teju – tas uz mani neattiecas! Skaidrs, ka vēlme atdarīt otram nekad nav bijusi pozitīvo un cildeno rīcību sarakstā, bet parasti glabājas cilvēka dvēseles «tumšajos failos». Taču šī tieksme brutālākā vai izsmalcinātākā veidā pastāv vai katrā. Ignorēt, ierobežot vai tomēr dot vaļu?
«Atriebība savā ziņā pieder pie ļaunā, bet ļaunums ir līdz galam neizprotama mistērija. Protams, nedomāju, ka cilvēks ir ļauns. Taču psihoanalītiķiem, šķiet, nepaliek nekādu šaubu, kas notiek cilvēka dvēselē – nenoliedzami, tur mājo arī labais, bet, rupji runājot, tā ir viena liela “miskaste”,» dramatizē teologs un ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, meklējot atriebības sākuma pavedienu.
Svarīga audzināšana
Katrā ziņā skaidrs, ka tās savaldīšanā neiztikt bez pienācīgas audzināšanas. Tieši tā, viņaprāt, ir visefektīvākā svira, kas palīdz noturēties rāmī un ikreiz nepakļauties zemiskiem impulsiem. Tomēr ir grūti pateikt, vai tādus, piemēram, nesajustu bērns, kas izaudzis ideālākajos un mīlestības pilnākajos apstākļos.
«Ļaunums ir iedzimts vai tomēr pieredze, kas radusies varmācības dēļ? Nenoliedzami, ļaunums rada ļaunumu. Varmākām parasti bērnībā bijusi vardarbības pieredze, kas deformējusi viņu domāšanu. Agresija akumulējas un kaut kā grib izlauzties. Tāpēc – kas ir tā negāciju masa, kas spēj iespaidot personību? Ļauni, atriebīgi, īgni, ar visu neapmierināti cilvēki savā ziņā ir upuri, jo netiek galā ar šo masu,» spriež ģimenes terapeits, uzsverot, ka vardarbība, lai kādā formā, nekad nav attaisnojama. Katrs pats ir atbildīgs par savu uz āru lauzošos tieksmju noturēšanu rāmjos. Turklāt atriebīgs cilvēks, lai gan atriebības mirklis ir salds, pēc definīcijas nevar būt laimīgs, jo negatīvais pievelk negatīvo.
Pats piespriež sodu un to izpilda
Tomēr atriebības kāre mēdz ķert arī visnotaļ pozitīvus cilvēkus. Tāpēc vietā jautājums, kas rada šo tieksmi. Izrādās, atbilde ir pavisam vienkārša – negūts gandarījums netaisnības brīdī.
«Cilvēkiem parasti nepatīk Vecajā derībā rakstītie vārdi – aci pret aci, zobu pret zobu –, kaut gan šajos vārdos ir formulēts absolūts taisnīgums. Šādā veidā tas ir atbaidošs, jo – ja man kāds izsitis aci, es viņam nedrīkstu nocirst galvu. Savukārt, īstenojot atriebību, visi aprēķini parasti nojūk. Izdaru nevis to pašu, bet citu, jo esmu sāpināts, man nodarīta netaisnība un gribu kādu gandarījumu. Teorētiski ļoti daudzās situācijās likums neparedz to dot. Cilvēki bijuši apkrāpti, zaudējuši savus mūža ieguldījumus, bet nevar saņemt gandarījumu. Atriebība ir, kad pats esi piespriedis sodu un izpildi to,» skaidro S.Ratnieks.
Neredz, kam cirvis trāpa
Mehānisms, kad nodarītā netaisnība prasa gandarījumu, darbojas jebkurās attiecībās. Visbiežāk mēs ar to sakaramies ģimenē, kur mijiedarbība citam ar citu ir ļoti cieša. Arī te parasti nav iespējams ņemt talkā likumu (izņemot šķiršanās gadījumā). Tāpēc atriebības kāre jāregulē ar citiem līdzekļiem.
«Ģimenēs bieži notiek tieši emocionālā vardarbība. Tās locekļi cits citu noniecina, pazemo, ignorē, neievēro. Bieži tas notiek neapzināti, bet, vienalga, jāmeklē izlīgums. Brīdī, kad partneris sāk apzināti otru sāpināt, jo pats ir sāpināts, attiecības jau izgājušas finiša taisnē un parasti beidzas ar šķiršanos. Nereti tai klāt nāk arī vilšanās, jo katram bijušas kādas cerības par laulību. Katrā ziņā aizvainojums var būt milzīgs, un cīņa turpinās. Diemžēl bieži šai cīņā pa vidu gadās bērni. Brīdī, kad vecāki iziet uz kara takas, atriebība un aizvainojums ir tik liels, ka viņi neredz, kam tas cirvis trāpa. Savā ziņā tas arī liecina par šo cilvēku morālo stāju. Ir daudz dažādu lietu, kas mūsos varētu modināt zemiskus instinktus, bet cik daudz ļaujamies tiem,» vēlreiz retoriski jautā ģimenes terapeits.
Esmu ārprātīgi nikns uz tevi!
Savstarpējās cīņas bezjēdzības apzināšanās un tāpēc apņemšanās to apturēt, izlīguma meklēšana, spēja piedot un lūgt piedošanu ir galvenās metodes, ar kuru palīdzību iespējams panākt gandarījuma izjūtu attiecībās. Tomēr nedrīkst ignorēt dusmas, kas parasti ir klātesošas katrā netaisnībā.
«Ir cilvēki, kuri pat neatļauj sev sadusmoties, bet uzreiz uzliek «piedošanas masku». Taču es uzskatu, ka šai emocijai ir jāparādās. Protams, tā ir katra atbildība, ko viņš ar dusmām dara. Piemēram, dzirdēts ieteikums iedomāties, ka subjekts, kas izraisījis dusmas, ir spilvens, un izdunkāt to. Diemžēl no tā būs tikai mirkļa labums. Manuprāt, ir svarīgi, ka cilvēks pirmkārt apzinās, ka ir dusmīgs, un mēģina to formulēt vārdos. Arī pats esmu kādiem teicis – esmu ārprātīgi nikns uz tevi, ka varētu arī «sadot pa galvu», bet to nedarīšu. Ja esi dusmīgs, nu dusmojies dienu, nedēļu, kamēr saproti, ka tā vairs nevar – tas bojā dzīvi pašam un citiem! Taču, ja dusmas manī paliek un nevar aiziet, parasti dabū ciest tie, kas to nav pelnījuši. Pareizāk būtu tās atdot tam, kas tās radījis,» pārliecināts S.Ratnieks.
