25.marts ir Komunistiskā terora upuru piemiņas diena. Šis datums daudziem mārkalniešiem asociējas ar drausmīgāko 1949.gada nakti un asaraināko rītu viņu mūžā, kad ārā ierējās suns un apkārt mājai sāka dunēt kalto zābaku soļi.
25.marts ir Komunistiskā terora upuru piemiņas diena. Šis datums daudziem mārkalniešiem asociējas ar drausmīgāko 1949.gada nakti un asaraināko rītu viņu mūžā, kad ārā ierējās suns un apkārt mājai sāka dunēt kalto zābaku soļi. Šogad aprit 52 gadi kopš traģisko pārdzīvojumu laika. Toreiz labākās lauku sētas ar to ļaudīm bija nolemtas iznīcībai. Daudziem politiski represētajiem, kas palikuši dzīvi, bija brīži, kad šķita, ka izdzīvot ir vismazākā cerība. Par spīti visam viņi izdzīvoja. Mārkalnē tie ir 12 politiski represētie.
“1949.gada 25.marta naktī mājās ienāca bruņoti vīri, kas runāja krieviski, un lika saģērbties, jo būšot jābrauc. Abas ar sešus gadus veco meitu Antu Driķi saģērbāmies. Līdzi mums atļāva paņemt ēdamo un dažas drēbes. Visu laiku raudāju, jo nevarēju saprast, uz kurieni mūs nakts melnumā ved. Silto drēbju nebija, neēdusi un gandrīz neapģērbta gāju katru dienu darbā. Labākās drēbes pārdevu sādžas iedzīvotājiem, par to pretī saņemot kaut ko ēdamu – maisījumu, ko pat lopiem nedotu, taču mēs ar meitu bijām priecīgas par to pašu. Samalu un no šiem miltiem vārījām ūdenī putru. Tā mēs mocījāmies visus pirmos gadus. Vēlāk sāku strādāt teļu fermā, sāku vairāk pelnīt un dzīve šķita vieglāka. Svešumā pavadījām astoņus garus gadus un Latvijā atgriezāmies 1957.gada pavasarī,” atceras Marta Sārna.
“Mūs aizveda uz Krieviju 1949.gada martā. Bijām trīs bērni. Vecākajai māsai Laumai bija astoņi gadi. Es biju jaunākais. Ceļš uz Krieviju bija tāls un grūts. Dzīvojām 6,5 tūkstoši kilometru attālumā no Latvijas taigas malā netālu no Obas upes. Mājās pārraucām maijā,” stāsta Vilis Driķis.
“To jau nevar cilvēks vārdos pateikt. Mums visiem pavēlēja sēsties ragavās. Gulbenē gaidīja lopu vagoni, kuros mūs sadzina. Tā mēs braucām līdz pašai Omskai. Mūsu ģimene nokļuva Tarskas sādžā. Mēs ar brāli Rolandu gājām visādos darbos, lai varētu kaut nedaudz nopelnīt. Labi, ka bijām maksimāli nodarbināti, jo tad nebija laika domāt, raudāt un ilgoties pēc dzimtenes. Pēc Staļina nāves dzīves apstākļi uzlabojās. Kad atgriezāmies Latvijā, mūsu mājas bija nopostītas, neviens uz mums pat negribēja paskatīties. Es laimīgā kārtā svešumā biju iepazinusies ar kādu mārkalnieti, ar kuru kopā atceļojām uz dzimteni 1957.gada vasarā un dzīvoju vēl tagad dziedādama,” atceras Guna Priede.
Arī Valdis Gradovskis jaunības gadus pavadīja Sibīrijā. Skaidrīte Garadovska garo ceļu uz Sibīriju mēroja kopā ar vīru Rihardu un dēliem Ilgmāru un Laimoni. Dzimtenē atgriezās 1957.gada aprīlī. Ritai Renkelei un Artūram Bitānam šis laiks saistās ar nepatīkamām atmiņām. Mirdza Bērzakova, Imants Salaks un Gunta Līdaciņa savus jaunības gadus pavadīja Sibīrijā. Mirdza tur satika dzīvesdraugu, un pasaulē nāca viņu pirmais dēls. 1958.gadā viņi atgriezās Latvijā.
Jūs dzīvojat par spīti toreizējiem apvainojumiem un pazemojumiem, vēl joprojām protat saglabāt siltu smaidu. Dzīvojiet ar ticību nākotnei. Jūs, stiprie un rūdītie salā, sirds dziļumos pazemotie, kas pārnāca dzimtenē, dvēselē apgaroti.
