2014. – kāds uzkāpis milzu kāpā kliedz,
Saplosīts, salauzts manas zemes krasts,
Tauta rāpot sāk, baidās pacelties.
Var kādu asu šķembu no tālienes ļaunais mest,
Varas dūņās satraukta jūra krāc,
Melni mākoņi jūras viļņus māc.
Gaisā trauksme,
Kur esi tu, skaidrā diena?
Mosties un pasauli izglābt, mierināt nāc.
Salabo lauzto,
Vārdus valodai salīmē kopā ar darbiem.
Savu zemi,
Tās sakropļoto nostāju melos pārliecināt, izlīdzināt sāc.
Bet tu, kliedzēj, apklusti, apsēdies,
Pārmet krustu un paklusē.
Padomā, kur tu esi,
Un paliec pats šīs vētras un nedienu pusē,
Vai pretējā klusē.
Ceļi apdraudēti, debesis dun,
Caur bailēm un skumjām brīdina griezīga skaņa,
Uguns tuvu – ļaunais ar to spēlējas pamalē.
Līst, asaras plūst,
No debesīm uz zemi,
Dzīvības templim patvērums sevī sāpīgi dveš.
Klusumam uzlikts satraucošs baiļu slogs,
Dienām nomocošs gars lēnītēm virza uz priekšu –
Nožēlojams skats brīvībai.
Tajā visā tu, kurš kliedz un brēc
Par savā zemē zaudēto taisnību,
Gļēvi neaizsrgā to.
Smagnēji, kā satrakots zvērs,
Tālumā gārdz ienaidnieks.
Tavs pienākums ir sargāt savu zemi, tautu, valodu,
Esi vairogs, kas neatdod to, kas iekarots.
2014. – apzīmogots, draudiem nomākts, nozākāts,
Viltus meliem izdekorēts gaida saules pieskārienu zemei,
Mieru cilvēcei.
Tāds 2014.
