Vairāk nekā 35 Latvijas Politiski represēto apvienības Ziemeļvidzemes politiski represēto diskusiju kluba dalībnieki no septiņiem rajoniem pagājušajā nedēļā kopīgā pasākumā pulcējās Gulbenē.
Vairāk nekā 35 Latvijas Politiski represēto apvienības Ziemeļvidzemes politiski represēto diskusiju kluba dalībnieki no septiņiem rajoniem pagājušajā nedēļā kopīgā pasākumā pulcējās Gulbenē.
Pasākumā piedalījās arī Latvijas Politiski represēto apvienības valdes priekšsēdētājs Gunārs Resnais un valdes locekle, atbildīgā sekretāre Karmena Mangusa.
Valdes priekšsēdētājs G.Resnais atzina, ka politiski represēto rajona nodaļu trūkums ir savstarpējas informētības nepietiekamība, tāpēc pozitīvi vērtējama vidzemnieku spēja apvienoties diskusiju klubā.
“Mēs visi esam pensionāri, tāpēc nākamajām paaudzēm mūsu atstātais mantojums būs vēstures liecības, kas ir pārdzīvotā atmiņu stāsti,” teica G.Resnais. Viņš izteica nožēlu, ka ne visu rajonu nodaļām izveidojies labs kontakts ar pašvaldībām. Piemērs tam bijusi nesenā cīņa par sociālās rehabilitācijas likumu un nodaļu pārmetumi valdei, ka tā par maz rūpējas par rajonu nodaļām.
“Diemžēl likums nosaka, ka šīs rūpes par veciem cilvēkiem galvenokārt jāuzņemas pašvaldībai,” uzsvēra priekšsēdētājs.
Pasākuma dalībnieki debatēs atzina, ka valsts amatpersonas atbildes uz Politiski represēto apvienības izteiktajiem priekšlikumiem sagatavo, neizejot no kabineta, tāpēc tās uzskatāmas par formālu atrakstīšanos, bet vispārējās izglītības mācību iestādēs pārāk maz uzmanības velta jauniešu patriotiskajai audzināšanai. Diskusijas izvērtās par to, vai virs mācību iestādēm Latvijas karogam jāplīvo visu diennakti vai tas svinīgi paceļams katras darbdienas sākumā.
Valmierietis Imants Grāvītis iebilda faktam, ka izvērstas diskusijas par pieminekļa celšanu Jānim Čakstem. Viņš ierosināja, ka piemineklis jāceļ tiem tūkstošiem latviešu cilvēku, kurus izveda uz Sibīriju. Savukārt Alūksnes rajona nodaļas vadītāja Ilga Šūpolniece izteica priekšlikumu uzcelt pieminekli Latvijas mātēm, kas darīja visu iespējamo un pat neiespējamo, lai palīdzētu izdzīvot bērniem.
Rajonu nodaļu pārstāvji stāstīja par aktivitātēm, kas veiktas, lai saglabātu vēstures liecības šīm paaudzēm. Cēsnieki, piemēram, nolēmuši izdot informatīvu biļetenu un sagatavot vēstures grāmatu, kurā apkopoti izsūtīto atmiņu stāstījumi. Savukārt limbažnieki atmiņu stāstus sākuši iemūžināt videolentē. Grāmatas par pieredzēto jau tapušas Balvu rajonā un Madonā. “Mums nevajag gaidīt uzaicinājumu, bet pašiem doties uz skolām un stāstīt par latviešu tautas vēsturi, izdot grāmatas ar atmiņu stāstījumiem, jo tikai tā mēs pierādīsim valdībai un jaunatnei, ka arī esam cilvēki,” uzsvēra pasākuma dalībnieki.
