Taču viņas pielūdzējs nerādījās, tikai atsūtīja ziedus. Beidzot atskanēja zvans. Laura atviegloti uzelpoja.
Taču viņas pielūdzējs nerādījās, tikai atsūtīja ziedus.
Beidzot atskanēja zvans. Laura atviegloti uzelpoja. Palika tikai viena lekcija, un tad viņa būs brīva.
– Laura, tevi aicina uz dekāna kabinetu, – kāds kursa biedrs paziņoja.
– Ko gan esmu nogrēkojusies? – meitene steidzās uz kabinetu.
– Jums zvana no mājām, – sekretāre pamāja uz telefona pusi.
Laurai no uztraukuma salēcās sirds. Varbūt kas ļauns ir atgadījies ar vecākiem?
– Klausos.
– Laura, ar tevi runā Monvīds, – pēc mirkļa viņa izdzirda patīkamu, samtainu balsi.
– Jā?
– Vai tev pase pašlaik ir?
– Kas? – izbrīnījās Laura.
– Ir vai nav?
– Vispār es pasi nenēsāju līdzi, taču šodien gribēju ieskriet centrālajā bibliotēkā. Bet kāpēc tu tā jautā? -Laura jutās pārsteigta.
– Tātad ir?
– Jā.
– Paņem savu somiņu un dodies pie ceļa blakus parkam, – Monvīds teica.
– Man vēl viena lekcija.
– Vienas stundas dēļ pasaule neies bojā. Gaidu. Ja tu pēc desmit minūtēm neieradīsies, tad mēs vairs netiksimies. Nekad, – klausulē atskanēja pīkstieni.
Laura apmulsusi nolika klausuli. Vai tas ir ultimāts? Ko gan Monvīds ir izdomājis? Daudz nedomājot, viņa iesteidzās lekciju zālē, paķēra somu un metās prom. Durvīs saskrējās ar pasniedzēju. Nomurminājusi atvainošanās vārdus, viņa aizskrēja tālāk. Izskrējusi no universitātes ēkas, Laura atvilka elpu. Parks ir netālu, vairs nav jāuztraucas. Viņa pat nepamanīja, ka kāds sāk iet aizmugurē. Nonākusi pie parka, Laura skatījās apkārt. Monvīdu viņa nekur neredzēja.
– Laura, kāp mašīnā, – blakus apstājās pelēcīgs auto.
Jauniete iesēdās iekšā. Pie stūres sēdēja Monvīds. Automašīna aizbrauca. Mareks, kas bija sekojis Laurai, izvilka no kabatas mobilo telefonu.
– Nik, es viņu pazaudēju. Aizbrauca tumši pelēkā “BMW” markas mašīnā, valsts numurs AJ….
* * *
Monvīds klusēja. Mašīna līkumoja pa dažādām ielām. Vienu brīdi Laurai sāka likties, ka viņi bezmērķīgi brauc.
– Cik romantiski! Tu mani aizvilināji prom no lekcijas, lai mēs varētu pavizināties?
– Vai vēlies aizbraukt uz štatiem? -Monvīds pēc laiciņa jautāja.
– Protams! Kurš gan negribētu?! -Laura iesaucās.
– Tad braucam šodien.
– Šodien? Tieši tagad? – meitene apjuka.
– Kas tur sevišķs? – Monvīds paraustīja plecus. – Sev biļeti esmu nopircis, vienīgi tev atliek piekrist.
– Tagad? – Laura vēlreiz atkārtoja.
– Bet…bet, ko mēs tur darīsim?
– Sākumā apceļosim kontinentu, tad apmetīsimies uz dzīvi tur, kur tev vislabāk patiks, – Monvīds vēroja ceļu.
– Tu esi jucis, – Laura iesmējās.
– Jā vai nē?
Laura paskatījās uz vīrieti. Viņš izskatījās nopietns.
– Es nezinu. Es neesmu tāds cilvēks, kas visu savu dzīvi izmaina dažās minūtēs, – meitene sacīja.
– Es gaidu atbildi, – ieskanējās mazliet skarbāka nots.
– Tev tiešām biļete ir pasūtīta? Parādi, – Laura nespēja noticēt pēkšņajam piedāvājumam. Vīrietis no žaketes krūšu kabatas izņēma biļeti. Viņa tajā ieskatījās: Stokholma.
– Tu teici par Ameriku.
Vispirms brauksim ar prāmi uz Zviedriju, tad lidosim uz Ameriku. Kāda būs tava atbilde? – Monvīds atkal jautāja.
– Es mazliet padomāšu, – Laura atbildēja. No somas viņa izņēma sulīgu ābolu un tajā iekodās. Te bija, ko padomāt. Pa galvu, pa kaklu mesties avantūrā? Bet varbūt tas ir viņas dzīves lielākais laimests? Mašīna turpināja braukt. Jauniete pamanīja, ka viņi divas reizes pabrauc garām vienai un tai pašai vietai.
– Atver paneļa durtiņas, tur ir salvetes, – Monvīds pamanīja, ka ābola sula ir noķēpājusi meitenes pirkstus.
