– Par mantām nezinu. Toties mēs bieži izmantojām viena otras kosmētiku, – Laura pārcilāja maciņa saturu.
26.
– Par mantām nezinu. Toties mēs bieži izmantojām viena otras kosmētiku, – Laura pārcilāja maciņa saturu. – Neredzu mūsu iemīļoto lūpu pomādi.
– Varbūt pomāde ir palikusi kopmītnēs? – Niks jautāja.
– Es paskatīšos istabiņā.
– Vēl viens jautājums. Kādas tev attiecības ir ar Monvīdu? Laura saknieba lūpas. Kāds tam sakars ar Agritu? Ko tas stulbais policists bāž degunu viņas personīgajā dzīvē?
– Labi. Tad pasaki, kādos apstākļos tu ar savu draugu iepazinies? -Niks bija nepiekāpīgs.
– Autoostā, – Laura pasmīnēja. – Es viņam atgādināju mirušo sievu.
– Tā reizēm gadās, – Niks piekrita, mēģinādams pamudināt studenti uz vaļsirdīgu sarunu.
Laura klusēja.
– Vai viņš tev ir ko dāvinājis?
– Ziedus, – Laura atbildēja. Viņas nepatika pret rudmataino izmeklētāju auga lielumā.
– Mums neizdodas atrast Monvīdu. Viņš mums ir vajadzīgs tikai kā liecinieks, – Niks skaidroja. – Ko tu zini par viņa ģimeni, darbu?
– Viņš neko tādu nestāstīja. Ieminējās, ka strādā firmā, – Laura atbildēja. Viņas sejā bija lasāma skaidra atbilde: ja arī zinu, vienalga neteikšu.
– Varbūt tev ir kāda lietiņa, teiksim fotogrāfija? Varbūt vēl kas, ko Monvīds tev atstāja? – Niks izmisīgi taujāja.
– Nē, nav. Viņš man dāvināja tikai rozes. Dāvanu kārbu un atklātnīti jūs taču jau paņēmāt, – Laura uzmeta lūpu.
Pēc nelielas svārstīšanās viņa izņēma no somiņas ietinamo papīru un uzmeta uz galda.
– Ņemiet, ja jau jums tik ļoti patīk kolekcionēt dāvanu iesaiņojumus, -Laura ar izsmieklu teica. – Tajā bija ietīta roze, kuru viņš man uzdāvināja pirmajā tikšanās reizē.
– Interesanti, kāpēc tu pati tik ilgi šo papīru uzglabāji? – izmeklētājs pasmaidīja.
– Papīrā ir ūdenszīmes, ja skatās pret gaismu.
– Ā, – viņš gari novilka. – Te būs telefona numurs. Ja kaut ko atceries vai arī rodas problēmas, piezvani.
Laura iemeta vizītkarti somā un izgāja no kabineta.
Niks, līdzko aizvērās durvis, satvēra klausuli.
– Lai ienāk Mareks.
Pēc dažām minūtēm, taukainos pirkstus slaucīdams pēc apēstās čipsu paciņas, pāri slieksnim pārvēlās miesās dūšīgais kolēģis.
– Liekas, ka esam uz pēdām. Nogalinātajai arī ir pazudusi lūpu pomāde. Līdzīgi kā iepriekšējos izvarošanas gadījumos, kad pomādi sievietēm atņēma. Interesanti, kāpēc viņš mainīja savu uzvedību? – Niks ar pinceti saņēma iesaiņojuma papīru.
– Jātaisa ekspertīze. Pacenties pierunāt ekspertu, lai izdara ātrāk.
Pēc dažām stundām uz Nika Zvirbuļa galda tika nolikts ekspertīzes slēdziens.
– Jā, viss sakrīt, – izmeklētājs ielūkojās dokumentā. – Tie paši pirkstu nospiedumi, kuri bija uz Agritas līķa. Studente ir briesmās. Ko darīsim?
– Vajag meitenei paziņot, – Mareks ieteica.
– Vajadzētu gan, – Niks piekrita.
-Taču tad mēs nedabūsim maniaku rokās. Viņš ir sūtījis dāvanu kārbu un neatstāja pirkstu nospiedumus, tas jau vien liecina par uzmanību un viltību. Laura nespēs tēlot nezinīti. Nē, mēs rīkosimies citādi. Nāksies uzmanīt katru viņas soli.
– Tātad studente kļūs par ēsmu.
– Jā, nav izslēgts, ka viņa var būt nākamais upuris.
– Man liekas, ka ar vienu sekotāju ir pamaz. Studenti paliek studenti, -Mareks bija lietišķs.
– Labi, tad otrs cilvēks būsi tu. Vairāk mēs nevaram atļauties.
***
Laura garlaikoti klausījās lekciju. Līdz starpbrīdim bija palikušas nieka divdesmit minūtes. Viņu šodien nespēja aizraut sintakses un tamlīdzīgi jēdzieni. Acu priekšā vīdēja mīļš rozīšu pušķis. Pašā vidū bija balta roze, tad sekoja maigi rozā krāsa, kas pakāpeniski pārgāja tumši sarkanos toņos. Uz kartītes bija uzrakstīts: “Laurai – Monvīds”.
Pēc otrās sarunas ar izmeklētāju viņa vēlējās sastapt Monvīdu. Laura juta nepārvaramu kāri izstāstīt sarunu.
