Nu jau mazāk nekā divas nedēļas palikušas līdz šīsvasaras galvenajam notikumam Alūksnē – kapusvētkiem. Savā ziņā tā ir robežšķirtne, kas alūksniešiem nozīmē vasaras pāreju un rudeni. Tā vai citādi – tas ir laiks, kas rosina uz apceri un pārdomām.
Mums katram ir savas atmiņas par kapusvētkiem. Kad biju bērns, man tas bija gaidītākais notikums vasarā, jo tad ciemos brauca ģimenes draugi no Rīgas, kuriem ir dzimtas kapi Alūksnē. Parasti – uz vairākām dienām. Viss sākās ar ciemiņu sagaidīšanu, kad gājām viņiem pretim uz Rīgas autobusu, kas Alūksnes autoostā pienāca pēc pusvienpadsmitiem. Nakšņošana viņiem bija iekārtota šķūnītī sienā, ko mūsu draugi no Rīgas īpaši novērtēja. Mums bija arī sava kultūras programma, jo dienās, kad ciemiņi bija Alūksnē, gājām pastaigās uz Tempļa kalnu, uz pilsētas parku. Neiztrūkstoša tradīcija bija peldēšanās Pullana ezerā, bet dažkārt ar bānīti braucām līdz Papardes stacijai, lai tuvējos mežos dotos sēņu un ogu meklējumos. Vēlākajos gados, kad viņi bija iegādājušies automašīnu “Moskvič”, ko ģimenē mīļi dēvēja par “Minnu”, devāmies izbraukumos, vienu dienu pavadot pie Indzera ezera ar nakšņošanu teltīs, makšķerēšanu un zivju zupas vārīšanu uz ugunskura. Citkārt braucām arī uz Igauniju, uz Munameģi.
Kapusvētku rītā uz “dievvārdiem” devāmies cauri bērzu birztalai, un šis gājiens bija lēns un nesteidzīgs, kavējoties atmiņās par bērnības laiku, ko mūsu ģimenes draugi bija pavadījuši Alūksnes pusē. Pēc kapusvētkiem sekoja “neformālā daļa” –
kopīgi sarūpētas svētku pusdienas dārzā ar tostiem, anekdotēm, bet mēs, bērni, uzstājāmies ar pašu turpat uz vietas sagatavotiem priekšnesumiem.
Tagad uz šiem notikumiem paraugoties no laika attāluma, gribas sacīt vārdus, ko savulaik, atceroties vecos laikus, mēdza teikt viens no mūsu ģimenes draugiem – Alfons, kurš kādreiz bijis “Malienas Ziņu” avīžpuika – “Vai bija, kā bija?”. Gaišas atmiņas sajaucas ar smeldzi, jo tagad lielākā daļa no cilvēkiem, ar kuriem kopā svinējām kapusvētkus, uz šo pasauli noraugās no mākoņa maliņas. Vārdā “kapusvētki” savienotas divas šķietami nesavienojamas lietas. Taču patiesībā jau tie tiešām ir svētki, kuros, pieminot aizgājušos, mēs svinam dzīvi, apzinoties, ka tā turpinās.
Šoreiz tik personiskām atmiņām ļāvos tādēļ, ka šogad pilsētas svētkos viens no notikumiem būs stāstu vakars kopā ar novadnieku, rakstnieku un dzejnieku Andri Akmentiņu, kas veltīts kapusvētkiem. Gribētos, lai tas ir pamudinājums piedalīties šajā vakarā un varbūt arī dalīties savos atmiņu stāstos, jo patiesībā jau līdz šim mēs, alūksnieši, vēl neesam sanākuši kopā un pārrunājuši, kā izjūtam šo tradīciju, ar kuru Alūksne ir slavena visā Latvijā.
Reklāma