Par pilsētu Alūksnes ezera krastā

Vasara ir atvaļinājumu laiks, kad cilvēki mēdz izbaudīt dabu ne vien savā apkārtnē, bet dodas gūt pozitīvus iespaidus citur. Divas nedēļas atpūtos no darba pienākumiem un pabiju Rīgā, Valmierā, Smiltenē, Salacgrīvā, Ainažos, Bauskā, Rundālē, Jūrmalā, Balvos un Kārsavā. Arī pati Alūksnē uzņēmu viesus, kuri bija dzirdējuši par pēdējām pozitīvajām vizuālajām pārmaiņām pilsētā un vēlējās tās skatīt savām acīm. Vispirms aicināju sēsties automašīnā un parādīju savu darba vietu. Tai garām devāmies pa Rūpniecības ielu gar jauno kartingu laukumu, “Branchess” šūšanas cehu un Helēnas ielu, kur plaši izpleties jaunais Sporta centrs. Tālāk, pa ceļam ievērojot renovētās daudzdzīvokļu ēkas un novada pašvaldības balto administratīvo ēku, mūsu skati apstājās pie nesen atklātā Velo parka, kura trase bija pilna bērniem uz dažnedažādiem braucamrīkiem. Izbraucot pa Kolberģa ielu līdz zirgu dzirdinātavai, acis piesaistīja vērienīgie celtniecības darbi Kājnieku skolā.

Nu laiks izstaipīt kājas, tādēļ, parādot jauno Tūrisma un informācijas centra ēku un tās ziedošo apkārtni, noparkojām automašīnu netālu no velo ostas un kājām devāmies uz Pilssalu. Vispirms kāds foto uz atjaunotās kafejnīcas “Pie Martas” fona pie strūklakas ezermalā, tad pāri tiltam uz Pilssalu, kur mūs pa ceļam apsteidza vilcieniņš “Severīns”. Skats uz ezeru, laivu, plosta un kuģīša piestātnēm, pludmali, kur laiski saulē gozējās atpūtnieki, un “Zipp – line” trošu ceļš, kas tika pat izmēģināts braucienam. Baudījām mūziku uz gājēju tilta pār ezeru, kas pašā dienas vidū rada īpašu noskaņu un apstāšanos laikā, priecājāmies par Saules tiltu un rotondu, makšķerniekiem izveidotajiem oranžajiem aksesuāriem un stendu ar informāciju par Alūksnes ezera zivīm, lai atkal sēstos automašīnā. Apbrīnojām Latvijā lielākos un skaistākos kapus un to labiekārtoto teritoriju, izbaudījām “Katrīnkroga” apkārtni ar skatu uz ezeru no cita rakursa. Vēl nepieminēju veikala “Rimi” un autoostas ēku, kurai atbraucēji pievērsa uzmanību, Kultūras centra un sakārtoto bānīša stacijas apkārtni ar karalisko “Bahnhofs hotel” ēku, jaunuzlieto asfalta segumu ielās, kam arī autovadītāji nevarēja nepievērst uzmanību. Lai arī daudz kas par vietām Alūksnes ezera krastā vēl palika neparādīts un nepastāstīts, mani ciemiņi atzina – skaista, zaļa pilsēta, tik daudz koku un ziedu, veidojot vidi, piedomāts gan pie formām, gan krāsām, pie katra sīkuma, lai tas būtu īpašs, te redzams gan pašvaldības, gan uzņēmēju ieguldītais darbs.

To dzirdot, atmiņā atausa katrā vietā, kur šo divu nedēļu laikā pabiju, redzētais, bet nevienā no tām tik daudz skaista kā Alūksnē, manas acis nepiesaistīja. Tos, kuri ikdienā savā pilsētā vairāk redz tikai nepadarīto, varu mierināt – arī citur, kur dzīvo cilvēki, ir tāpat – ir mūsdienīga, pievilcīga vide, bet paliek darbi, kurus nevar vienlaicīgi paspēt padarīt. Tādēļ, pirms nopelt paveikto, iesaku apskatīt citas vietas Latvijā!