Mūsu daudzdzīvokļu māju pagalmā ir slēdzami sadzīves atkritumu konteineri. Daļai iedzīvotāju nesenais jauninājums rada zināmus sarežģījumus, jo vēlme pierast pie jaunās kārtības līdz viņiem nāk lēnām un pamazām, daļai tas nesagādā nekādas problēmas un ir patīkami saņemt būtiski mazāku rēķinu par atkritumiem.
Dzīvojoties un pieskatot savus bērnus pagalmā, nesen biju aculieciniece kādam gadījumam – jauna sieviete ar mazu meitenīti devās izmest konteinerā sadzīves atkritumu maisu. Konteinera atslēgšana viņai radīja grūtības neprasmes vai nezināšanas dēļ, kurš konteiners un kā jāatslēdz. Kamēr sieviete nopūlējās ar slēdzeni, mazā aizskrēja līdz slīdkalniņam, uzkāpa uz tā, bet noslidināties lejā acīmredzot bija bail, tādēļ palika rokām ieķērusies stienī virs slīdkalniņa virsmas, ar kājām pret to atspiežoties.Tikmēr sieviete turpināja mēģināt atslēgt slēdzeni, kļūstot arvien dusmīgāka, ka tas neizdodas, meta procesam mieru un gribēja maisu atstāt blakus mājas konteinerā, kas jau tā bija pārpildīts un atstāts neaizslēgts, bet kāda mājas iedzīvotāja pa logu aizrādīja, ka tā vis nevarēšot un ka jāslēdz pavisam cits konteiners, lai izdarot, kā nākas! Pa to laiku arī mazā meitenīte sāka signalizēt, ka nespēj tikt lejā, uz ko sieviete dusmīgi gāja pie slīdkalniņa, nocēla mazo un atcirta: “Nav ko līst, ja netiec zemē!” Sieviete atgriezās pie konteineriem, atslēdza pareizo, iemeta savus atkritumus un, ar skaļu blīkšķi aizcērtot vāku, to atkal aizslēdza. Sirmā kundzīte pa logu vēl sauca kādas pamācības, kas jaunās sievietes pacietībai pielika punktu ar atbildes vārdiem: “Aizverieties taču beidzot! Atrodiet dzīvi!” Sieviete pameta mūsu pagalmu, dodoties savās gaitās, mazajai tipinot dažus soļus iepakaļ.
Bet man prātā palika šī situācija un visspilgtāk vārdi: “Atrodiet dzīvi!” No jaunās sievietes viedokļa es to saprotu kā domu: beidziet jaukties citu dzīvē, dzīvojiet savu… Patiesībā šo situāciju var vērtēt no daudz un dažādiem aspektiem. Jautājums ir – kur ir robeža savas dzīves atrašanā? Darīt ko un kā grib, citus un ierasto kārtību ignorējot vai tomēr ne? Dzīvot savu dzīvi un izlikties neredzam, nedzirdam to, kas notiek apkārt, lai arī tas ir nepareizi un galu galā skar tevi pašu? Manuprāt, šodienas sabiedrībā vispār arvien grūtāk ir kādam kaut ko aizrādīt, jo visi ir tik “gudri”, zina savas tiesības, zina to, kas ir slikti – līdz pat tādam absurdam, ka savā durvju priekšā nevajag no zemes pacelt papīru un iemest konteinerā, jo papīrs ir netīrs, kas zina, kas to nometis un ar ko tas sasmērēts! Tādēļ tie, kuri korekti prot otram aizrādīt par nepareizu rīcību, ir drosmīgi, jo nekad nevar zināt, kāda būs otra cilvēka reakcija, atbildot uz aizrādījumu, un galu galā aizrādītājs vienmēr būs sliktais, jo atļāvās pamācīt. ◆
