Nejaušības dēļ mašīnā biju ieslēgusi Latvijas radio 2.programmu, kaut arī visai reti klausos to.
Nejaušības dēļ mašīnā biju ieslēgusi Latvijas radio 2.programmu, kaut arī visai reti klausos to. Manu uzmanību, kā par brīnumu, pievērsa atkal jauna zvaigzne pie modernā mūzikas stila – repa – debesīm – Armands, vienkāršs puisis no Rīgas, kā viņš pats sevi dēvēja. Nekādā ziņā neesmu milzīga repa piekritēja, ne arī nīdēja. Esmu lietas kursā par šo pusaudžu mūziku vienkārša iemesla dēļ – to regulāri klausās mans dēls.
Mani īpaši nesaista vienmuļi ritmiskā mūzika, taču teksti nenoliedzami ir spēcīgi. Tas esot tāds stils. Un Armandam, salīdzinot ar pārējiem šā žanra pārstāvjiem Latvijā, manuprāt, teksti ir īpaši spēcīgi, par dzērāju māti, kura pasaulē laiž nelaimīgus bērnus; par sektām, kas vilina jaunus ticības brāļus; par joprojām bezjēdzīgajiem kariem; seksuālu izmantošanu un tamlīdzīgi. Viņš mūzikā pauž par to, kas sāp. Un pēc sarunas ir pilnīgi skaidrs, ka puisis nav nekāds bezsmadzeņu radījums, kā, savelkot degunu, iespējams, spriež mietpilsoniskās sabiedrības pārstāvji, izdzirdot šo mūziku. Savā jaunības maksimālismā Armands ir runās ass, viņam nevajag popularitāti, nevajag cildinošus rakstus žurnālos, arī īpašu imidžu viņš neveidos un, izdodot albumu, viņš uz lielo peļņu necer, galvenais – lai pērk tie, kuriem tas patīk.
Raidījuma vadītājam diemžēl šoreiz bija droši jāatzīst sava profesionālā neveiksme. Viņš tā arī nespēja ar šo, kaut arī nedaudz agresīvo un žargonā runājošo, taču loģiski domājošo puisi Armandu atrast kontaktu. Acīmredzot viņam ir grūti pieņemt citādi, neiestērķelēti domājošos. Un tādu joprojām nav mazums, kaut dzīvojam it kā demokrātiskā valstī. Kad Armands atbildēja uz jautājumu: Kāpēc mūzikā ir daudz drūmu krāsu?” – ar pretjautājumu: “Vai tad mums nav par daudz saldenuma?” – es aizdomājos. Un tā nudien netrūkst. Kaut gan saldenums arī mēdz būt dažāds. No savas pieredzes spriežot, daudz vairāk ir tā salkanā, šķebinošā saldenumu. Visur – gan dzīvē, gan filmās, gan mūzikā – saldenums man uzdzen šermuļus. Tāda mēdz būt arī cilvēku attieksme, ar ko nākas sastapties itin bieži. Un tas cieši saistās ar vēl vienu Armanda izkliegtu patiesību: man riebjas, ka cilvēki runā vienu, bet dara citu! Vienkārši, bet patiesi. Un tad man liekas, cik tas puisis ir laimīgs, jo viņš dara to, kas patiesi patīk, nedomājot par peļņu, viņš pauž savus brīvos uzskatus, nesamierinās ar vispārpieņemtajiem kanoniem vai dogmām, ko tā arī nav saprotams, kas ir noteicis. Viņš var būt pavisam brīvs, nedomājot par to, vai kādam tas patīk vai ne. Un, atklāti sakot, es viņu cienu vairāk par tiem, kas, slēpjoties aiz uzvalka un salkanām frāzēm, rada nekļūdīgas taisnības, godīguma kareivja un tautas gaismā cēlāja imidžu, bet patiesībā visu dzīvi ir vien nožēlojami pašlabuma meklētāji.
