Sirmais vīrs: ir apbrīnojams optimists.
Sirmais vīrs: ir apbrīnojams optimists
Gaujienietis Jānis Akmentiņš mūsu laikraksta abonentu izlozē laimēja velosipēdu. Viņš atzīst, ka tā ir pirmā reize, kad izdevies saņemt kādu vērtīgu balvu. Ar velosipēdu braukšot, kad kļūs siltāks.
“Tas ir kā brīnums, tāpēc sākumā neticēju. Domāju, ka tikai joko. Tiesa, šis man ir otrais velosipēds. Pirmo nopirku, kad Tomskas apgabalā strādāju par traktoristu. Citādi bija grūti tikt uz darbu, vajadzēja braukt apmēram 80 kilometru no dzīvesvietas. Pārvedu to uz Latviju, kad pēc deviņiem izsūtījuma gadiem mūsu ģimene atgriezās dzimtajās mājās. Tikai vectēvs palika Sibīrijas zemē,” stāsta J.Akmentiņš.
Viņš joko, ka tagad varētu laimēt helikopteru. Tam nevajag ne ceļa, ne lidlauku. Varētu nosēsties “Lejassmidzu” pagalmā. J.Akmentiņš nezinot, kas ir nelaime. Bet laime – tā ir veselība un saticība ģimenē. “Manta un nauda ir otršķirīgas lietas. Protams, bez tām nevar iztikt, tomēr to dēļ nav vērts bēdāt,” apgalvo saimnieks.
Viņš nekad nežēlojas, jo tas neko nedod. Labāk būt apmierinātam ar to, kā ir, un teikt, ka visa pietiek.
Sibīrijā izsūtītie lasīja no lauka sasalušus kartupeļus, bet nesūrojās par grūtībām. Arī kad pērn oktobrī sadega mašīna “Golf”, J.Akmentiņš nebija izmisis.
“Vismaz seši braucēji apstājās palīdzēt, un nevienam tāpat kā man nedarbojās ugunsdzēšamais aparāts. Varēja izglābt, bet acīmredzot tā bija lemts. Bet kas nu tā par nelaimi!” secina J.Akmentiņš. Viņš pārdeva kompensācijas sertifikātus un iegādājās “Opel Astra”. Tā ir jaunāka, bet “Golf” liekoties mīļāka un labāka.
“Lejassmidzu” pirtī Gaujas krastā reklāmu uzņēma gaļas izstrādājumu firma. Režisore Ilona Brūvere, veidojot filmu par Londonu, Parīzi un Romu Gaujienas pagastā, bija secinājusi, ka tā ir īstā vieta reklāmai.
“Vajagot melno pirti, lai kurinot jau agri no rīta. Atbrauca četras mašīnas ar cilvēkiem un tehniku, bet piektajā bija gaļas izstrādājumi un desas. Strādāja no pulksten 7.00 līdz 23.30, kad pazuda elektrība,” stāsta J.Akmentiņš. Pēc tam televīzijā redzējis reklāmas klipu, kur pirtī meitas spiedz un gaļa krīt. Saimnieks ir pārsteigts, vai reklāmas dēļ bija vērts braukt tik tālu. Viņš pats atzīst tikai melno pirti. Znots solījis to pārveidot, bet Jānis nav ar mieru. “Kamēr dzīvošu, tikmēr pēršos melnajā, nevis baltajā pirtī. Esmu pieradis. Turklāt tajā var arī gaļu žāvēt,” uzsver J.Akmentiņš.
Viņš nav sastapis nevienu ļaunu cilvēku. Sibīrijā Igauņu sādžā bijusi labāka dzīve, nekā stāstot citi izsūtītie. Visi viņa kaimiņi esot atsaucīgi. “Ja es nevienam sliktu nevēlu, vai tad man kāds gribēs ko nodarīt?” domā J.Akmentiņš.
Sadusmoties gan iznākot, bet reti. Tas esot reizēs, kad kāds neprot kārtīgi strādāt. Viņš ir vietējais remontatslēdznieks, kas ātri atklāj, kāpēc niķojas traktors vai mašīna.
Abi ar dzīvesbiedri izaudzinājuši trīs audžumeitas. Divas jau ir izskolotas un dzīvo Cēsīs, bet pastarīte – Kristīne – vēl ir ģimenē. “Māsas paņēmām no Gaujienas internātskolas, bet jaunāko – no Palsmanes internātskolas, lai visas ir kopā. Man iežēlojās sirds un nevarēju meitenēm atteikt,” atceras J.Akmentiņš.
Tagad viņš saka, ka diezin vai paša bērni būtu tik mīļi. Kristīne ir labs palīgs, jo audžumāte ir smagi slima. Viņas možums un labsirdība dara gaišākas dienas, kas rit patālu no pagasta centra.
