Šobrīd: nodarbojas arī ar cūku audzēšanu.
Šobrīd: nodarbojas arī ar cūku audzēšanu
Janvārī aprit desmit gadu, kopš rīdzinieks Vilnis Puriņš pārcēlās uz Jaunalūksnes pagastu. Viņš uzņēmās zemnieku saimniecības “Lāsberģi” pārvaldnieka pienākumus, bet vēlāk kopā zemi nopirka Lāsberģa pili. Šogad būs atmaksāts kredīts tās iegādei, tāpēc izstrādās projektu tūrisma attīstībai.
“Te ir mana paradīze. Esmu rīdzinieks, bet jūtos – it kā Alūksnē būtu dzīvojis visu mūžu. Savulaik pils bija kultūrvēsturisks objekts, bet tagad ar to var darīt, ko vēlas. Visu laiku cerēju iekrāt naudu, lai atjaunotu vismaz pils torņus. Tagad ar dēlu Uldi izstrādāsim projektu, lai saņemtu “Sapard” finansējumu,” stāsta Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecības “Muižnieki” īpašnieks Vilnis Puriņš.
Viņš ar patiku kopj parku, kur brikšņu vietā izveidojis skaistu atpūtas vietu. Tajā iespējams uzcelt kempinga mājiņas tūristiem, piedāvāt laivu nomu, pirti un citus pakalpojumus. V.Puriņš norāda, ka ar laiku vajadzēs izveidot arī ēdināšanas servisu.
Pils sienas paredzēts nojaukt, bet torņus, iespējams, saglabās.
“Mākslinieku savienības priekšsēdētājs Egils Rozenbergs ir pārliecināts, ka pils skatu torņi palīdzēs piesaistīt tūristus un ekskursantus. Protams, nebūtu slikti arī atjaunot vismaz nelielu pils zāli, tikai vajadzīga nauda,” secina V.Puriņš.
Pagājušajā vasarā pils parkā atpūtās sērfotāji, kas izmantoja Alūksnes ezeru. Starp tiem bija arhitekti. Par parka īpašnieka laipnību viņi apņēmušies palīdzēt līdz 15.aprīlim izstrādāt projektu. Tā realizācijai vajadzēs 300 000 latu.
SAPARD finansējumu varēs saņemt tikai pēc projekta īstenošanas. Latvijas Unibankas Alūksnes filiāle dos kredītu, ja būs zināms, ka to atbalstīs.
Parkā aug reti koki
Vispirms ir vajadzīgs parka plāns, kur parādīts koku un atpūtas mājiņu izvietojums. Parka dīķī uz saliņas aug retu koku sugas, starp tām ir lapegle un ciedri. “Man nekas nav dārgāks par veco parku ap pili. Iedomājieties, kā vasaras rītā te dzied putni. Pavasarī ezera malā pulksten 4.00 ir īsts putnu tirgus. Kad sāk rosīties cilvēki, tie apklust. Cielaviņas ir tik drošas, ka nāk gandrīz klāt, kad pļauju zāli. Arī stārķis bija man tik tuvu, ka varēju redzēt tā acu plakstiņus,” jūsmo V.Puriņš.
Viņš ievērojis, ka vasarā daudz ārzemnieku un ekskursantu vēlas atpūsties parkā vai pie ezera viņa īpašumā. Saimniekam nav nekas pretī, bet viesi vienmēr viņam aizrāda, ka varētu ņemt samaksu par telšu vietām.
“Katrs atbraucējs pārliecinās, ka Alūksnes rajonā ir daudz skaistu vietu. Līdz šim Lāsberģa pils parks un iespējas atpūsties tajā nav reklamētas. Tagad tas ir iekļauts Alūksnes Tūrisma un informācijas centra piedāvājumā,” pauž V.Puriņš. Viņš domā, ka tas ir Dieva pirksts – atbraukt un galvaspilsētas, lai paliktu. Te viņš atguvis veselību un dzīvesprieku.
Cūku audzēšana nedod peļņu
“Muižniekos” ir desmit sivēnmātes un krietna saime rukšu. Tomēr labuma no tā esot maz. Latvijā cūkgaļas iepirkuma cena patlaban ir 0, 54 – 0,56 lati par kilogramu, tāpēc uz peļņu nevar cerēt. V.Puriņš secina, ka labāk gaļu atdot radiem, draugiem un paziņām. Protams, tā vajadzīga arī paša un dēlu ģimenēm.
“Fermā ir ierīkoti jauni aizgaldi, arī grīdas mainīja. Sivēnmātēm flīžu grīda nav piemērota, bet pusi koka seguma vajadzēja atjaunot. Cūkas grīdas dēļus ātri sagrauž. Viņa fermā ir bijuši paraugdemonstrējumi, jo tā ir tīra un bez specifiskas smakas. Tomēr, ja saņemsim atbalstu tūrisma attīstībai, tad no cūku audzēšanas būs jāatsakās,” spriež saimnieks. Tiesa, ja attīstītu ēdināšanas pakalpojumus, būtu cūkgaļas noiets. Varētu fermu ierīkot attālāk, bet tad ir jāceļ arī veterinārijas prasībām atbilstoša kautuve, kam vajadzīgi lieli līdzekļi.
“Kad sāku audzēt cūkas, viens tiku ar visu galā. Pat sivēnus pieņēmu. Bet metiens bija labs – 15 rukši,” atceras V.Puriņš. Pa dienu viņš strādāja mežā, bet rītos un vakaros baroja cūkas.
Kokzāģētava – vienīgais iztikas avots
Vienā no muižas ēkām ir iekārtota zāģētava. Kokmateriālus taras dēlīšu ražošanai iepērk. “Muižnieku” īpašumā ir vairāk nekā 30 hektāru meža, bet tajos pagaidām nevar zāģēt. “Lai aug dēliem!” saka V.Puriņš. Viņu satrauc, ka strauji palielinās kokmateriālu iepirkuma cenas. Pat apse kļuvusi gandrīz divas reizes dārgāka. “Taras dēļus un brusas eksportē Vācijas un vietējām firmām. Tiem izmanto tikai lapu kokus,” pauž V.Puriņš. Viņa draugs jau sen ieteicis, lai neaudzē cūkas, bet zāģē kokmateriālus. Tagad zemnieks atzīst, ka vajadzēja agrāk klausīt padomam.
Viņš apņēmies norakstīt savu īpašumu dēlam. Pats palikšot par pārvaldnieku “Muižniekos”. “Zeme ir lielākā vērtība. Tādas vietas Alūksnes ezera krastā nav nekur citur. Te ir īpaša aura, kas ļauj aizmirst biznesa neveiksmes un parādus. Parkā domāju tikai par dabu,” atzīst V.Puriņš. Viņš izlēmis šajā vietā palikt mūžīgi. Urnu ar pils un zemes saimnieka pelniem apglabās parkā zem ozola saknēm. “Tad dēli nevarēs šo zemi pārdot,” domā pils īpašnieks.
