Dzīves pieredzējušiem cilvēkiem sen aiz muguras tie laiki, kad aukstu ziemu neuzņēma ar izmisumu, bet gan kā pašsaprotamu, dabas noliktu gājumu.
Dzīves pieredzējušiem cilvēkiem sen aiz muguras tie laiki, kad aukstu ziemu neuzņēma ar izmisumu, bet gan kā pašsaprotamu, dabas noliktu gājumu. Pēdējo gadu siltās un piemīlīgās ziemas mūs ir izlutinājušas un varbūt tādēļ šajās dienās, kad termometru stabiņš noslīdējis krietni zem 20 grādiem un citviet rīta pusē pat zem 30 grādiem, aukstais laiks un tā izraisītie pārbaudījumi ir galvenais sarunu temats.
Skolas bērni berzēja rokas, jo necerētie laika apstākļi pavērsās viņiem par labu un viņu kontā ieskaitīja vēl trīs vai četras brīvas dienas. Tajā pašā laikā rīta dzestrumā aiz šallēm paslēptām sejām uz bērnudārziem lāčoja trīs, četrus gadus veci bērni. Viņi nevarēja apelēt pie bargā sala un nezināja, ka viņiem ir tiesības palikt mājās. Vienkārši, viņus vienus mājās neatstāja. Un tā daudzviet iznāca dzīves paradokss. Uz mācību iestādi nemaz necentās skriet tie, kas dzīvo no skolas dažu metru attālumā, bet lauku bērni mēroja vērā ņemamu attālumu, savu skolu pirmdienas rītā ieraudzīja un vēlāk drošu sirdi varēja doties mājup.
Šajos dzestrajos rītos daudzi sasaluši iedzīvotāji stāvēja pie autobusa pieturas vairāk nekā akadēmiskās 15 minūtes un saprata, ka uz centru jādodas “balsojot” vai arī darījumi jāatliek uz citu, siltāku dienu. Jo arī tehnika aukstajā laikā mēdz izstrādāt niķus. Bet arī tas šajā laikā ir tikai sīkums.
Saņemot kvīti par komunālajiem maksājumiem, daudzus noteikti pārņēma nepatīkams karstums. Patēriņš par siltumenerģiju pat nelielos dzīvokļos pārsniedza gaidīto un cerēto. Pustukšajos makos daudziem iestāsies vēl lielāks tukšums un aukstums. Šķiet, iedzīvotāji vairs nepretojas noliktajam, tik mainīgajam ciparam uz kvīts un atzīst, ka šis aukstums to iestāžu vadītāju sirdis, kas atbild par siltumu, vairs nespēs vairāk sasaldēt. Un arī tas ir tikai dzīves sīkums. Nāks vasara, būs citi kreņķi un citi rēķini.
Valsts apdegumu centrā ievietoti vairāki cilvēki, kas guvuši apsaldējumus. Kāds vīrietis apsaldējies visai smagi. Viņu atrada autobusa pieturā un, iespējams, vīrietim nāksies amputēt rokas. Vīrietis gulējis zemē, bet cilvēki to ignorējuši. Protams, iedzīvotājus var saprast, jo katrs var iedomāties, ka cilvēkam nemaz nav tik auksti, jo krietni ņēmis “uz krūts”. Tomēr patiesība izrādījās bēdīgāka. Vīrietis slimojis ar epilepsiju un līdzās nebija neviena, kas viņam sniegtu palīdzību. Izdzirdot šo ziņu, man prātā ienāca svētdien Vācijas televīzijā redzētais raidījums par pingvīniem, kam sasalums un spelgoņa ir ikdiena. Pulkā sastājās milzīgs bars lielo putnu un pa apli šim baram pārmaiņus soļoja pingvīni, lai pārējos aizsargātu no vēja un sala. Skumji, bet mēs to nespētu.
