No medicīnas ekspertīzes slēdziena izrietēja, ka nāve ir iestājusies starp divpadsmitiem un diviem.
7.
No medicīnas ekspertīzes slēdziena izrietēja, ka nāve ir iestājusies starp divpadsmitiem un diviem. Un vēl – pastnieks, braucot redzēja, netālu no dzirnavām zilu automašīnu. Kam tā piederēja, noskaidrot neizdevās.
– Pagaidām, – Niks sev teica. Viņš nepieļāva domu, ka nespēs kaut ko noskaidrot.
Bet tad sākās kas interesantāks. Tajā dienā blakus sādžā ļaudis gaidīja autoveikalu. Visi kā viens apgalvoja, ka no dzirnavu puses lielā ātrumā pašāvās garām Māra Tarvida mašīna. Pēc aculiecinieku teiktā tas notika bez divdesmit piecām minūtēm vienos. Tiktāl skaidrs. Pats Māris kategoriski noliedza, ka ir kaut pirkstu piedūris nabaga sievietei. Tiesa, pie viņas bija ienācis ap divpadsmitiem, lai pajautātu par veco dzirnavu jumtu, kāds tas bija agrāk. Viņš, lūk, privatizējis mūrus un vēlas atjaunot ēku. Ekspertīze noteica, ka viņš tiešām ir bijis istabā. Un viss. Uz malkas pagales, ar kuru sieviete dabūja pa pieri, pirkstu nospiedumu nebija.
Māris ir aizdomās turamais numur viens. Tikpat svarīgi ir atrast nezināmās markas zilo mašīnu, jo pastnieks neorientējās ārzemju mašīnu modeļos.
***
Māris automātiski skrūvēja un tīrīja detaļas, lika vietā jaunas, lēja eļļu. Viņa darbavietā pagaidām neviens nezināja par notikušo. Un ja uzzinās, viņš bez šaubām zaudēs darbavietu. Uz sādžu pie mātes brauca tikai tumsā. Likās, ja to darīs dienas laikā, ļaudis viņu nobakstīs ar pirkstiem. Cik nejēdzīga un ļauna ir dzīve, un tikai tāpēc, ka viņš tiek uzskatīts par vainīgu Leonoras nāvē. Nu, nedarīja viņš to! Un pamēģini to iestāstīt citiem. Kāpēc tā vajadzēja atgadīties tieši ar viņu? Apstākļu sakritība?
Arī Laimu viņš nesatika. Firma bija parūpējusies, lai meitene iesēžas lidmašīnā tieši tajā laikā, kad viņš nokļuva Rīgā. Savukārt Laimas māte tā arī pateica acīs: viņas meitai ar slepkavu nevar būt nekā kopīga. Kā pēc cilvēki tic baumām? It kā paši būtu redzējuši…
– Māri, tevi kāds sprukstiņš meklē. Saka, ka tavs draugs, – no pārdomām puisi iztraucēja darba kolēģis.
Noslaucījis netīros pirkstus, Māris izgāja no autoservisa telpām. Tiešām, pagalmā grozījās kāds garš, rudmatains jauneklis. Māris jau gribēja iebilst, ka nepazīst viņu, bet svešais tik ātri pavicināja gar acīm izmeklētāja apliecību, ka puisis aizvēra muti.
– Iesim tālāk un aprunāsimies, – Niks teica. Viņš bija jauns, tāpēc negribēja lietot vecās metodes, bļaustoties pa labi un kreisi: es esmu policists, bet tas tur ir aizdomās turamais. Un ja cilvēks nav vainīgs? Pat ja vainīgs, kamēr nav pierādīts, nedrīkst teikt – noziedznieks. Turklāt Nikam nebija nekādas pieredzes, viņš vadījās pēc acumirklīgas idejas, nedomādams, var tā teikt vai ne.
– Stāsti visu, ko darīji pie dzirnavām Leonoras slepkavības dienā, – Niks teica, kad viņi apsēdās uz sola. Pret Māri viņš pavērsa ieslēgtu diktofonu.
– Vai tad nepietiek ar to, ka mani nopratināja iecirkņa inspektors? –jautāja Māris. – Es jau visu pateicu. Es neesmu vainīgs.
– Šo lietu izmeklēju es. Stāsti vēlreiz. Māris negribīgi iesāka stāstīt, ka bija nolēmis aprunāties ar Leonoru par jumtu. Istabā viņas nebija.
– Stop! Tu ienāci istabā bez klauvēšanas? – Niks taujāja.
– Jā. Durvis bija vaļā. Iegāju, nav neviena. Izgāju pagalmā, skatos – Leonora iznāk no kūts ar kastroli rokās. Vēl pajautāju, vai sivēnam lēja barību? – Māris stāstīja.
– Un ko viņa atbildēja? – izmeklētājs ar šķietamu interesi uzprasīja.
– Teica, ka sivēnu netur. Paaicināja uz istabu.
– Labi. Tālāk.
– Devos uz dzirnavām, aizmūrēju stūrī plaisu, izpeldējos, tad nolēmu braukt uz Rīgu.
– Kādēļ?
– Lai satiktu Laimu. Viņa tagad ir Itālijā.
– Kādas markas automašīna atradās netālu no dzirnavām?
Šis jautājums Māri izsita no līdzsvara. Puisis kādu laiku domāja.
– Neesmu pārliecināts, bet varēja būt “Fords”. Ūdenskrātuvē divi vīri makšķerēja, droši vien tā piederēja viņiem, – Māris rauca pieri, mēģinādams vēl kaut ko atcerēties.
– Droši vien. Pazīstami?
– Nepazinu.
– Labi, Māri. Vari atgriezties darbā, tikai neaizmirsti, ka tu nedrīksti atstāt savu dzīvesvietu, – Niks piecēlās.
