Vienrīt atveru acis, paskatos pa logu, redzu: ir! Ziema. Ko man, bezdarbniekam, tādā jaukā dienā darīt? Iespējas ir divas: iet piedzerties vai iet uz pašvaldību duraku tēlot.
Vienrīt atveru acis, paskatos pa logu, redzu: ir! Ziema. Ko man, bezdarbniekam, tādā jaukā dienā darīt? Iespējas ir divas: iet piedzerties vai iet uz pašvaldību duraku tēlot (tas nozīmē prasīt pabalstu, bet tad prasīs atstrādāt piešķirtos grašus, a darbs ta kaulus lauž). Tā nu nolēmu izvēlēties zelta vidusceļu – uzbūvēt sniegavīru tieši pa vidu pašvaldības kantorēkai un “točkai”, kur regulāri eju iepirkt krutku.
No mājām izgāju labā garastāvoklī. Sniega kārta bija sasnigusi prāva. Teikšu godīgi, nācās pārvarēt janvāra barikādes, kamēr tiku līdz tam gaišajam namam, kur sēž tautas kalpi. Gar ceļmalām savelti tādi sniega kalni! Oh! Bezmaz ar ragaviņām pāri jābrauc. Vai ar slēpēm. Nožēlot jau sāku, ka tās līdzi nepaķēru.
Tā nu ķēros pie būvdarbiem. Garāmgājēju reakcija bija vienaldzīga. Tiesa, gāja garām pašvaldības “galva”, novēlēja man labas veiksmes. Taču drīz vien klāt bija policists un sāka man aizrādīt, lai eju projām spēlēties savā pagalmā. Ja ne, vedīšot atskurbt. A es šim saku, ka šodien vēl neesmu ņēmis uz krūts ne piles. Neesmu vēl paspējis. Policists prasīja uzpūst dvašu.
A es pretī iebildu, lai šis ar man uzpūš. Kas šis tāds par priekšnieku te uzradies! Pateicu, ka brīvā valstī varu sniegavīrus būvēt, kur man patīk. Ar to es sabiedrības mieru un kārtību neapdraudu. Policistam paziņoju: “Ja negribi man nākt palīgā būvēt sniegavīru, tad ej savu ceļu, jeb tev šodien nav nekā cita, ko darīt, kā vien mani vaktēt?” Šis gāja projām. Notiekošajā noskatījās bariņš bērnu. Šie ķiķināja, sak, vecais traks palicis. Tā i nesapratu, kurš te traks – es vai policists. Bet kāda maza meitenīte pieteicās palīgos. Pieņēmu. Aizsūtīju uz māju pakaļ spainim, ko sniegavīram likt galvā.
Savelt tad nu savēlu es to vīru no sniega. Bet tad sāku domāt, ko likšu deguna vietā. Te pienāk mans draugs Toļiks un iesaka: “Ja jau būvējam vides objektu, tad būvējam videi atbilstošu. Kā saka, piederīgu modīgajai mākslai.” Prasīju, lai Toļiks izskakās saprotamāk. Šis saka: “Laižam uz “točku”, vēlāk paskaidrošu, kad būsim ar “bombām” atnākuši atpakaļ.” Tā nu iegādājāmies pāris kortelīšus ar ļergu. Ejam atpakļ pie sniegavīra, ieraujam pa kluso. Vienu tukšo pudeli iespraudām sniegavīram deguna vietā, otru ielikām šim rokā, bet acu vietā ielipinājām pudeļu korķus. Tikai mutes sniega vecim nebija. “Nu labi, nevarēs piedzerties,” hihināja Toļiks. Te pie mums meitēns ar alumīja spaini pārnāk, galvassegu sniegavīram atnesis. Cik mīļi! A Toļiks paņem spaini, pateicas bērnam, un sūta mājās. Gribēju jau trauku likt sniega vecim galvā, a Toļiks iebilst: “Ko vēl negribēsi? Varbūt Rīgu gribi redzēt? Pieliec mēli spainim!” It kā es šito joku nezinātu! “Kam man Rīga, Toļik. Ne tur sniega, ne tur sniegavīru, ne sniega kalnu. Katru sniega sauju izved no pilsētas, naudu tam nežēlo,” saku es. A Toļiks aicina doties viņam līdzi uz krāsaino metālu nodošanas punktu. Sak, nodosim spaini, dabūsim naudu, nopirksim vēl ļergu, un tad atkal aprunāsim Rīgu. Bet sniegavīram galvā uzmaucu savu cepuri. Nepažēloju. Dīvaini, no malas raugoties – tā mana cepure stipri vien atgādina spaini. “A kas es esmu?” apmulsis jautāju Toļikam.
“A kas tu esi, skaidrs, ka sniegavīrs!” smejas Toļiks.
