Līdz Latvijas iestājai Eiropas Savienībā ir atlikuši vairs tikai 18 mēneši. Taču daļa fermu īpašnieku ES līmeņa sasniegšanu uzskata par gandrīz neiespējamu.
Līdz Latvijas iestājai Eiropas Savienībā (ES) ir atlikuši vairs tikai 18 mēneši. Taču daļa fermu īpašnieku ES līmeņa sasniegšanu uzskata par gandrīz neiespējamu. Vai tiešām ES prasības ir tik neizpildāmas?
Pašlaik astoņi piena pārstrādes uzņēmumi Latvijā drīkst eksportēt produkciju uz ES. Lai to drīkstētu, arī fermām, no kurām tiek iegūts piens, ir jāatbilst ES prasībām.
Viena no fermām, kas atbilst ES prasībām, ir Rīgas rajona Sējas pagasta zemnieku saimniecība “Kalndunduri” – 1999. gada konkursa “Sējējs” laureāts. Saimnieks Viesturs Liepiņš stāsta, ka tobrīd, kad cēlis un iekārtojis kūti, par ES nemaz nav domājis, tikai gribējis izdarīt visu, kā nākas. Arī par to, ka viņš varētu kļūt par fermeri, netika ne domāts, ne plānots.
“Bieži vien cilvēks domā, bet Dievs dara. Tā arī iznāca mums. Nedomājām kļūt par zemniekiem, bet nu noticis pretējais. Deviņdesmito gadu sākumā strādāju par būvmateriālu sagādnieku Raganā. Alga nebija no sliktākajām. Tad izdzirdējām, ka kolhoza “Ādaži” priekšsēdētājs Alberts Kauls kļuvis par pirmo, kas privatizējis zemi ārpus ciema robežas. Nospriedām – ja Kauls var, mēs arī. 1992. gadā kļuvām par vieniem no pirmajiem Rīgas rajonā, kas nopirka apbūves gabalu ārpus ciema,” atceras Viesturs.
Tikai pārdomāti saimniekojot
Par fermeriem Liepiņu ģimene kļuva pēc četriem gadiem – 1998. gadā, kad no Nīderlandes pārveda 25 grūsnas šķirnes teles. Nākamajā gadā fermu aprīkoja ar slaukšanas un dzesēšanas iekārtām “Delaval” no Zviedrijas. Pašlaik saimniecībā ir 42 slaucamas govis un tikpat teļu. Līdzšinējās investīcijas saimniecībā – 10 000 latu. Tehniskajā parkā ir… viens traktors. Fermā saimnieko tikai pašu ģimene – saimnieks, saimniece un abi dēli.
Lielākā daļa lopkopju gaužas, ka sakārtot fermu atbilstoši ES prasībām, mazam zemniekam ir neiespējami.
Arī V. Liepiņš uzskata, ka peļņu no divām vai piecām govīm ir grūti iegūt un nav jābrīnās, ka piecu govju īpašniekam līdzekļu ir tik maz, ka ar to nevar uzturēt ģimeni, kur nu vēl domāt par modernizāciju.
“Negrasos nevienu kritizēt, taču uzskatu, ka vaina ir arī neprasmē saimniekot. Viss tiek veikts nepārdomāti,” saka V.Liepiņš.
Kāda izskatās Eiropas Savienības kūts?
“Kalndunduru” kūtī ciemiņus ielaiž tikai baltos virsvalkos, cepurītēs un uz apaviem uzvelkamām čībām kājās. Tas tiekot darīts, lai kūtī neienestu baciļus no āra un lai ciemiņi nenosmērētos. Kur gan tur varētu nosmērēties, skaidrs netapa, jo kūts sienas ir no alumīnija un tās tiek mazgātas. Gotiņu novietnēs grīda flīzēta, bet uz tām – pakaiši, lai lopiem mīkstāka gulēšana. Šajā kūtī govis tur piesietas, bet jaunajā, ko saimnieki gatavojas uzstādīt (jau ir nopirkta saliekama kūts) lopiņus turēšot nepiesietus, kā dzīvniekmīļi vēlas.
Piena dzesēšanas telpa ir gaiša un tīra. Sienas noflīzētas. Visvairāk aizkustināja, ka flīzējumu noslēdz dekoratīvās flīzes tāpat kā modernās vannasistabās. Jautāju saimniekam, vai tāda arī ir ES prasība. Viņš smej: kādas flīzes dabūjis, tādas arī licis pie sienām. Diez vai kādam ES fermerim kūtī ir flīzes ar puķītēm.
Nākamvasar “Kalndunduros”, iespējams, būs vēl viena kūts 50 govīm. Diemžēl neskaidrās nākotnes izredzes piensaimniecībā liek saimniekam domāt, vai maz ir vērts to darīt, jo pagaidām nevienam nav skaidrs, cik liela aptuveni varētu būt individuālā piena kvota: vai pārstrādei nododamā piena apjomā, vai lielāka, ierēķinot arī tiešo tirdzniecību, vai varbūt mazāka.
Gadā no “Kalndunduriem” uz “Limbažu pienu” aizved 300 tonnas piena, apmēram tikpat pārdod tiešā tirdzniecībā.
No sarunu galda ar steigu pie darba
Latvijas iestāšanos ES ar bažām gaida ne tikai piena ražotāji, bet arī pārstrādātāji.
“Atlikušais laiks būtu jāizmanto lietderīgi un jāpārvērš racionālu lēmumu un rīcības sprintā. To var paveikt, ja nozarē strādājošie speciālisti un valdība kļūst par partneriem. Citādi nozāģēsim zaru, uz kura paši sēžam,” sacīja Jānis Skvarnovičs, Rīgas piena kombināta direktors.
Jau vairākkārt nozares speciālisti uzsvēruši, ka nepieciešama programma ar norādēm par to, kādai piena nozarei būtu jāizskatās pēc iestājas ES.
“Zinot, ka 2004.gada maijā mēs jau būsim daļa no ES, ir daudz neskaidrību. Piemēram, kādi būs priekšnoteikumi, kuriem jāatbilst pārstrādes uzņēmumiem, lai tie varētu pastāvēt? Kā tiks iedalīti noieta tirgi? Kas notiks ar pienu, kurš neatbilst augstākajai šķirai?,” J. Skvarnovičs ir neizpratnē.
Laikā līdz iestājai ES valstiskā līmenī jāpieņem vairāki, savstarpēji cieši saistīti lēmumi. Jau šobrīd ir izveidojusies situācija, kurā Latvijas piena ražotāji var saražot ievērojami vairāk piena, nekā pārstrādātāji var iepirkt.
2003. gadā, kad būtu jānotiek kvotu sadalei starp piena ražotājiem, paredzama piena pārprodukcija. Patlaban pārstrādei piegādā apmēram 50 procentus no saražotā piena. Līdzīgi rādītāji ir arī ES kandidātvalstī Polijā. Taču tur reference ir jau sākusies un pieredze liecina – lai iegūtu lielākas kvotas, saražoto pienu legalizē. Pārstrādes uzņēmumu ražošanas apjomi ir atkarīgi no iespējām realizēt gatavo produkciju. Tātad problēma jārisina valstiskā līmenī.
Pēc J.Skvarnoviča teiktā, jārealizē iekšējā tirgus aizsardzība, prioritāri nodrošinot esošo normatīvu ievērošanu, jāizstrādā mārketinga stratēģija Latvijas produktiem eksporta tirgos, jāveido Latvijas uzņēmumiem labvēlīga vide eksporta tirgos.
Darbībai ES tirgos nepieciešama valsts atbalsta programma konkurētspējas paaugstināšanai. Savukārt, darbības veicināšanai Krievijas tirgū, jāatrisina robežu šķērsošanas problēmas, jānodrošina ātri bojājošos produktu atmuitošana, jāizlīdzina muitas tarifi un jāprecizē, kā konkurēsim ar Rietumu preci. Jāgarantē ES aizliegto atliekvielu kontrole piena produktos.
“Ja netiks rasta iespēja palielināt gatavās produkcijas noietu, izveidosies situācija, kurā piena pārstrādātāji kā krīzes risinājumu ievieš savu – piena iepirkuma kvotēšanas sistēmu vai piena iepirkums var samazināties un nozare zaudēt perspektīvu,” brīdina J.Skvarnovičs.
Arvien vairāk labāka piena
Viesturs Kalniņš nav vienīgais Latvijā, kas jau saimnieko atbilstoši ES prasībām. Akciju sabiedrības “Rīgas piena kombināts” (RPK) iepirkuma direktore Ingrīda Belinska skaidroja, ka uzņēmumam pienu atbilstoši ES prasībām nodod 144 uzņēmumi un tā ir puse no visa nodotā piena.
Lai iegūtu precīzu priekšstatu par situāciju piena ražošanā un veicinātu attīstību, uzņēmums jau piekto gadu rīkoja konkursu Latvijas fermām. Šogad konkursā piedalījās 62 piensaimniecības. Konkursa rezultāti liecina – Latvijas piena ražošanā sasniegts augsts līmenis. Par to, ka tiek iegūts arvien augstākas kvalitātes piens liecina fakti – 2000. gadā augstākās šķiras piens veidoja 37,7 procentus no RPK kopējā iepirktā, 2001. gadā – 43,2 procentus, šogad – 71 procentu. Lai to panāktu, ir veikts mērķtiecīgs darbs. RPK ar piena ražotājiem sadarbojas ilgtermiņā. Programmā ietilpst aizdevumi fermu modernizācijai, regulāri pieredzes apmaiņas braucieni un semināri. Šogad RPK zemniekiem izsniegusi aizdevumus ražošanas tehnoloģiju uzlabošanai 92 000 latu apmērā. Apmeklētas fermas Somijā, Vācijā, Igaunijā, un organizētas mācības par dažādām aktuālām tēmām.
J.Skvarnovičs vērsa uzmanību, ka atšķirībā no piena pārstrādes uzņēmumiem, piena ražotāju sertificēšanu pēc ES prasībām nepraktizē. Par piena kā izejvielas kvalitātes kontroli rūpējas piena pārstrādes uzņēmums. “Deviņiem Latvijas piena pārstrādes uzņēmumiem, kam piešķirts numurs produkcijas eksportam uz ES, precīza piena kvalitātes kontrole ir neizbēgama. Pārējiem 47 uzņēmumiem teorētiski saistošiem būtu jābūt MK noteikumiem nr. 491 par piena apriti. Taču datu par to izpildi nav,” saka J.Skvarnovičs.
