Kustība – tā ir dzīve. Apstāšanās – tā ir nāve. Pie Dieva nav apstāšanās, atkrišanas un pārmaiņu ēnas. Dievā atklājas bezgalīgs attīstības un pilnības potenciāls. Nekad neatpaliec attīstībā.
Kustība – tā ir dzīve. Apstāšanās – tā ir nāve. Pie Dieva nav apstāšanās, atkrišanas un pārmaiņu ēnas. Dievā atklājas bezgalīgs attīstības un pilnības potenciāls. Nekad neatpaliec attīstībā. Ej līdzi laikam. Konservatīvisms tevi nobeigs. Progresīva domāšana tevi izglābs, jo tā nāk no Dieva.
Nekad necenties Jēzu “pievilkt” līdzi savam līmenim. Viņš vienmēr būs pārāks par mūsu priekšstatiem, saprašanu un mūsu garīgo pieredzi.
Bet ko jūs sakāt par Jēzu, kas Viņš ir? Vai nespēcīgs zīdainis silītē? Kur vien Jēzus parādījās, plūda ļaužu straumes. Neizbēgami izcēlās pretrunas un domstarpības. Vieni sacīja: “Jēzus ir labs.” Citi apgalvoja: “Viņš maldina tautu.” Vieni sacīja: “Jēzus ir no Dieva, jo ir atvēris acis aklajam.” Citi protestēja, ka Viņš nav no Dieva, jo nesvētī sabatu.”
Vieni redzēja Jēzu Dieva Dēlu. Citi amatnieka dēlu.Vieni bezcerīgi krita un sasitās. Citi droši pieauga ticībā.
Jēzus Kristus – piedauzības un apgrēcības akmens. Viņš arī – glābšanas stūrakmens. Tā tas ir bijis gadsimtos, tā tas notiek arī mūsu dienās.
Visu, kas iziet ārpus mūsu personiskās pieredzes rāmjiem, tiecamies nosaukt par bezprātu, ķecerību, maldību. Bet kas ir mūsu pieredze salīdzinājumā ar mūsu pieredzes trūkumu?! Mums daudz vieglāk nosaukt Jēzu, kad Viņš staigā pa ūdens virsu, par spoku, bet augšāmcēlušos Jēzu par dārznieku. Mums daudz vieglāk slimot, nekā reizi pa reizei izdziedināties. Mums daudz vieglāk ir apgrēcināties, nekā ticēt. Tādi nu mēs esam.
Draugi, mums daudz vieglāk noticēt, ka šī valdība ir īslaicīga, nekā ticēt, ka sākas jauns laiks Latvijas vēsturē. Mums ir daudz vieglāk noticēt, ka Jēzus ir piedzimis, lai paliktu silītē. Grūti saprast, ka Viņš nav “īslaicīgs pārpratums”, pasaku tēls uz atklātnes. Jēzus piedzima, lai nestu pasaulei glābšanu, brīvību no grēka, lāstiem un slimībām, lai nestu jaunu laiku cilvēces vēsturē.
Jēzus – tas ir pārbaudes akmens, tas ir lakmusa papīrs, kurš noskaidro tavu ticības lielumu. Tava attieksme pret Jēzu nosaka tavu attieksmi pret Dievu. Ticība, ticība un vēlreiz ticība. Ja tu neesi sapratis Jēzu, tu neesi sapratis Dievu.
Ja tu esi paklupis pret Jēzu, tu esi paklupis pret Dievu. Ja tu esi apgrēcinājies pret Jēzu, tu esi apgrēcinājies pret Dievu.
Šķīsta sirds nekad neapgrēcināsies pret Jēzu. Bet, ja tu vēl šaubies un niknojies, nožēlo savus grēkus un saki Viņam: “Kungs, norauj no manis ļaunuma aizsegu, izārdi grēka citadeli manā dzīvē. Dari manu dzīvi baltāku par sniegu! Es gribu ticēt! Es gribu paturēt Tevi acu priekšā! Gribu stingri stāvēt uz glābšanas stūrakmens un nekad neapgrēcināties pret Tevi, Jēzu!”
Hroniskas apgrēcības cilvēku notrulina un “izžāvē” viņa smadzenes tiktāl, ka nav vairs spējīgs uzņemt ne Dieva Vārdu, ne arī veselo saprātu. Tev paliek vieta vairs tikai niecīgām cilvēciskām tradīcijām un muļķīgām konservatīvām idejām. Viss jaunais un progresīvais viņus sanikno un saērcina.
Dieva griba nav apslēpt Jēzu zem noslēpumainības un neaizsniedzamības aizsega, pārvērst Viņu par pārdabisku un spokainu dievišķību. Tēvam nav ne mazākās patikas radīt šādu tēlu. To cenšas panākt kāds cits. Tēvs grib noraut noslēpumainības aizsegu un atklāt patieso Mesiju, Glābēju, Dieva Dēlu, Uzvarētāju pār nāvi un elli, ķēniņu Ķēniņu un visu kungu Kungu. Tieši tādēļ arī Tēvs Viņu sūtīja pasaulē.
Satiecies ar Viņu. Uzmeklē Viņu. Un šie būs laimīgākie Ziemassvētki tavā mūžā!
Bet tagad lūgsim, katru vārdu piesātinot ar ticību un mīlestību:
“Mūsu Tēvs debesīs!
Svētīts lai top Tavs Vārds.
Lai nāk Tava valstība. Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.
Un piedodi mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.
Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļauna.
Jo Tev pieder Valstība, spēks un gods mūžīgi. Āmen!”
Novēlu katram svētītus Ziemassvētkus un laimīgu jauno gadu!
