Nav jājautā, lai zinātu, ka šobrīd visur visvairāk gaidīts ir Ziemassvētku vecītis.
Nav jājautā, lai zinātu, ka šobrīd visur visvairāk gaidīts ir Ziemassvētku vecītis. Ne jau tikai bērni deg nepacietībā ieraudzīt viņa garo bārdu un dāvanu maisu. Tiesa, pieaugušie skaļi nesaka, ko vēlas lūgt ciemiņam, kas ierodas gada vistumšākajā laikā. Bet Ziemassvētku vecītim šis ir smagākais darbalaiks, un viņam svinēt nav laika. Tas joņo no mājas uz māju nevis rakstītās kamanās, bet automašīnā.
“Strādāju Santaklausa no Lapzemes pakļautībā. Pasaules galvenajam Ziemassvētku vecītim dāvanu nelūdzu. Vēlos harmoniju un mieru dvēselei. Ticu, ka viņš to radīs. Tad arī man būs svētku sajūta, ko gaidu,” saka Normunds Jantons.
Viņu pazīst Alūksnes, Gulbenes, Madonas, Valmieras, Balvu rajonā, kā arī Rīgā sarīkojumu un humora cienītāji. Normunds popularitāti ieguva pēc uzvaras konkursā “Vidzemes blēdis” pirms desmit gadiem, bet jau 20 gadus viņš “piestrādā” par Ziemassvētku vecīti.
Jāieskatās bērnu acīs
N.Jantons atceras, ka pirmo reizi Salaveča ādā vajadzēja iejusties 1982.gadā. Tā viņam likās sveša.
“Ar šo tēlu ir jāsarod. Tad nav lampu drudža. Tagad intuitīvi zinu, ko no manis gaida un kā ir jārīkojas. Pie bērniem ir jāiet ar atvērtu sirdi, lai justu viņu sapņus un vēlmes. Mazie nemelo, tāpēc ir jāielūkojas acīs, kur visu var izlasīt,” saka Normunds.
Lai radītu brīvāku atmosfēru, Ziemassvētku vecītis atļaujas “apcelt” bērnu vecākus. Kad pieaugušie sāk smaidīt, tad arī mazie kļūst drošāki.
“Tikko biju eglītes sarīkojumā, kur mani gandrīz no kājām nogāza. Jāatzīst, ka bērni ir kļuvuši drošāki. Tomēr arī tagad gadās komiskas situācijas, kad viņi sajauc dzejolīti. Tas ir tik neviltoti un dabiski, ka gribas pasmaidīt. Bet nedrīkst!” skaidro Normunds.
Gadās, ka greizi iziet arī Ziemassvētku vecītim. Bērni ir vērīgi, tāpēc jābūt uzmanīgam, ja dodas pie eglītes, kur var sastapt pazīstamus mazuļus. “Mani ir atšifrējuši. Kolēģes dēls teica, ka Ziemassvētku vecītim ir tādas pašas bikses kā šoferim no māmiņas darbavietas. Citreiz mazulis mani vērīgi pētīja. Vajadzēja pārgriezt acis kā zaķim, lai novērstu aizdomas,” viņš klāsta.
Neņem līdzi žagaru bunti
Normundam bērnībā Salavecis iedvesa bailes. Toreiz masu medijos un grāmatās nebija tik daudz informācijas par šo vīru.
“Kad mazie ieraudzīja bārdainu onkuli sarkanā tērpā ar žagaru bunti, kas runāja bargā balsī, par dāvanām viņi vairs nesapņoja. Bija bail. Protams, arī es sajaucu savu dzejolīti,” atzīstas N.Jantons.
Pirmajās Salaveča gaitās viņš ņēma līdzi žagaru, jo tā pienākums esot sodīt nepaklausīgos, bet vēlāk no tā atteicās. Saule ir apgājusi apli pa debesjumu, un Ziemassvētkos tā sāk jaunu loku. “Tas ir laiks, kad vajag visu piedot un aizmirst slikto, lai sāktu labāku dzīvi. Ir jāattīrās pašam, kā arī jāļauj to darīt bērniem,” vērtē N. Jantons.
Vasarā Normunds kopā ar maznodrošināto ģimeņu vasaras nometnes dalībniekiem bija Ventspilī, lai filmētu ekskursiju. Viņš atzīst, ka tad bija svētku sajūta, kas “visu gadu baro”.
“Tā ir cita vide – saule, jūra, vējš. Ūdens atrakciju parkā, braucot pa slidkalniņiem, nobrāzu elkoņus. Tomēr ir prieks to atcerēties,” saka N.Jantons.
Pašlaik viņam nav svētku sajūtas, bet noteikti pienāks brīdis, kad tā radīsies. Iespējams, ka tā klusu apsēdīsies pie ģimenes svētku galda.
“Mums zem eglītes būs pavisam nelielas dāvaniņas. Tie ir ģimenes svētki, tāpēc nekādās aktivitātēs ārpus mājas neiesaistāmies. Pietiek, ka esmu Ziemassvētku vecītis pirms un pēc svētkiem,” skaidro Normunds.
Liels aktieris ietur pauzi
“Vidzemes blēža” tituls N.Jantonam deva iespēju piedalīties koncertprogrammā “Ļirpa – Ļerpa”, ko galvaspilsētas skatītājiem sagatavoja Zigmars Liepiņš un Dainis Dobelnieks. Normundam Rīgas sporta pils manēžā bija savs “numurs”.
“Kad ieraudzīju cilvēkiem pilno sporta manēžu, pēkšņi nobijos un visu aizmirsu. Viņu ir tik daudz, bet es esmu viens. Un man nav, ko teikt! Stāvu,” viņš atceras. Likās, ka klusums ilga mūžību. Bet varbūt tās bija tikai dažas sekundes. Iespējams, Normunda klusēšanu uztvēra kā liela mākslinieka pauzi. Un publika viņam atsaucās.
“Runāju par “savu” darbu iekšlietu orgānos. Tēmas izvēlē biju trāpījis desmitniekā, bet uzstāšanos interesantāku padarīja mana – kurzemnieka runa latgaliešu dialektā,” vērtē N.Jantons. Viņu nenomāc popularitāte, tomēr brīvāk viņš jūtas svešā vidē.
Normunds ar panākumiem piedalās sarīkojumu vadītāju konkursos, ko rīko Valmieras pagasta un Balvu kolēģi. Decembrī viņš ieguva skatītāju simpātiju balvu par Ziemassvētku spēļu programmu.
“Saņēmu sertifikātu no sertificēta Ziemassvētku vecīša, ka esmu diplomēts šo svētku vadītājs. Apguvu arī burvju trikus,” lepojas N.Jantons. Viņš atzīst, ka konkursi dod iespēju parādīt, uz ko esi spējīgs. 2003.gada 8.martā Normunds parādīs programmu, ko gatavo pēc kolēģu ieteikuma. Tā pagaidām ir noslēpums.
Jūt Ziemassvētku vecīša sūtību
Galvaspilsētā Ziemassvētku vecīšiem šis ir pļaujas jeb peļņas laiks. Arī N.Jantonu aicina uz Rīgu.
“Zinu, kāda ir situācija provincē, tāpēc nespēju prasīt noteiktu atlīdzību. Ja cilvēki uzskata, ka esmu to pelnījis, tad neatsakos. Bet tikpat labi varu iet pie bērniem par šokolādes tāfelīti. Iespējams, mana sūtība ir radīt cilvēkiem prieku,” spriež Normunds.
Liekas, ka vienīgais Ziemassvētku vecīša trūkums ir nevēlēšanās iet rotaļās ar bērniem. Viņam esot karsti siltajā tērpā, turklāt pusi sejas sedz bārda. Ja vēl vajadzētu kustēties, Normunds būtu nosvīdis slapjš. Un kā tad doties tālāk?
