Toties Laimas māte pilnā mērā izjuta uz savas ādas pazemojumu un noniecinājumu visās niansēs.
Toties Laimas māte pilnā mērā izjuta uz savas ādas pazemojumu un noniecinājumu visās niansēs. Ir taču tik nepatīkami, kad lolojumu aprunā uz visiem stūriem.
Par laimi pavasara darbi cilvēku domas ievirzīja citā gultnē, ja arī kāds atcerējās tenkas, tad tam laika nebija. Bija jāstrādā.
* * *
Trešais, ceturtais stāvs, vēl divpadsmit pakāpieni un Laima apstājās pie durvīm. Izņēmusi no somas atslēgu, viņa nedroši atslēdza dzīvokļa durvis. Iegāja iekšā un lūkojās apkārt. Tā bija pirmā reize, kad viņa atradās Māra dzīvoklī. Parasti puisis pats viņu sameklēja, pasēdēja kopmītnes istabiņā pie tases kafijas. Aizvizināja ar mašīnu uz laukiem un atpakaļ. Taču nekad neaicināja pie sevis ciemos. Šodien viņš ieradās Laimas mācību iestādē.
– Laima, es šodien nevaru tevi aizvest mājās kā parasti. Man ir steidzamas darīšanas. Mājās nebrauc ar autobusu, bet aizej uz manu dzīvokli un pagaidi, kamēr pārnākšu, – Māris steidzīgi iespieda viņai saujā atslēgu.
– Vai kas atgadījās?
– Pēc tam visu izstāstīšu, – puisis vairs neko nepaskaidroja. Laima nesaprata, kas īsti ir noticis. Vēl vakar viņi bija norunājuši, ka brauks kā parasti.
Laima ar interesi pētīja Māra dzīvokli. Dīvāns, galds, sienas skapis un televizors. Nebija pat neviena puķu poda. Tipisks vīrieša dzīvoklis, kur pārlaist nakti. Uz galda akurātā kaudzītē bija saliktas lapas. Laima apsēdās. Katrā no tām bija rūpīgi uzzīmētas dzirnavu ārējās apdares skices un iekšējo telpu plānojums. Viņa nebija iedomājusies, ka Māris prot tik labi zīmēt. Jauniete sameklēja zīmuli un sāka papildināt skices, ļaujot vaļu fantāzijai. Attapās tikai tad, kad Māris ienāca dzīvoklī.
– Laimiņ! Dzirnavas ir mūsu! – Māris bija bezgala priecīgs. – Visi dokumenti ir rokās. Tagad tikai atjaunot un…
– Es mazliet papildināju zīmējumus, – Laima pēkšņi sajutās neveikli.
– Kolosāli! – Māris ātri pārcilāja lapas.
– Māri, man tev kas sakāms, -Laima izskatījās apjukusi.
– Jā?
– Redzi, pēc divām nedēļām es saņemšu diplomu un … Nezinu, kā to pateikt.
– Laima, tu taču negrasies teikt, ka vairs nevēlies ar mani satikties.
– Nē. Man piedāvā braucienu uz Itāliju, uz veselu gadu. Tā būs zināšanu papildināšana praktiski, – meitene atbildēja. Māris mirkli domāja.
– Ja tu domā, ka man ir iebildumi, – tā nav. Tas būtu liels ieguvums, – viņš mierīgi teica. – Neatsakies no šādas izdevības.
– Kāpēc tu mani agrāk neuzaicināji ciemos? – Laima mainīja sarunas tematu.
– Vai zini, kas dzīvo kaimiņos? Ja es to būtu paredzējis agrāk, būtu nopircis citu dzīvokli. Bokānu Annas māsa! – Māris teica. – Man rūp tava reputācija.
Laima novaidējās. Bokānu Anna bija parasta lauku večiņa, taču viņai piemita kāda nepatīkama rakstura iezīme – bāzt degunu citu darīšanās. Vispār nekas slikts arī nebūtu, bet Anna ar vienu ausi dzirdēja sliktāk nekā ar otru. Līdz ar to viņas smadzenēs nonāca nepilnīga, saraustīta informācija. Tukšos robus viņa aizpildīja pati pēc savas saprašanas. Ja Annas māsa ieraudzīs Laimu šeit, pēc stundas to zinās visa sādža.
– Ir vēl otrs iemesls, – Māris domīgi piebilda. -Tu taču zini, ko stāsta par manu tēvu?
– Tam nav nekādas nozīmes. Lai arī kādi grēki ir bijuši tavam tēvam, man tas ir vienaldzīgi. Galvenais – esi tu pats, – Laima pienāca pie puiša un apvija tam rokas ap kaklu.
– Tur jau tā lieta, ka jācieš bērniem, – Māris nodomāja, taču skaļi pateica: – Gan jau būs labi.
* * *
Gluži kā cirka arēnā Laimas māte pagalmā, turēdama aiz gara striķa, centās savaldīt teļu. Tas, augsti gaisā sviezdams pakaļkājas, skrēja kā traks. Uz brīdi apstājās, iegrūzdams galvu spainī, taču neatradis neko garšīgu, teļš noīdējās. Tad sajutis, ka saimnieces tvēriens ir mazliet atslābis, strauji metās sāņus. Virve izslīdēja sievietei no rokām, un teļš aizjoņoja prom.
– Laima, tēvs, nāciet palīgā, – māte iesaucās.
Teļš, sajutis, ka ir nokļuvis brīvībā, devās dārza virzienā. Tā redzeslokā nokļuva garšīgi kāpostu stādi.
