Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka cilvēka dzīvē nauda nav galvenais, ka tā dažkārt grūti nāk, bet viegli aiziet.
Jau iepriekš esmu rakstījusi, ka cilvēka dzīvē nauda nav galvenais, ka tā dažkārt grūti nāk, bet viegli aiziet. Tomēr, lai kā arī vēlētos, nonāku pretrunā sākotnējam apgalvojumam. Diemžēl bez naudas iztikt nevar un nekad arī nevarēs. Tas nav tikai vienkāršās tautas izdomājums. Vārds – nauda – tiek locīts arī ministru un deputātu mutēs. Īpaši tagad, kad ministri plāno, kādu naudas summu un kam to atvēlēt 2003. gada budžetā.
Piemēram, nākamā gada budžetā tikai prioritāriem pasākumiem varētu atvēlēt apmēram 50 miljonus latu, lai gan ministrijas šo pasākumu finansēšanai iesniegušas pieprasījumu par krietni lielāku summu – 223,47 miljoniem latu. Tie ir četri procenti no iekšzemes kopprodukta.
Gribam to atzīt vai ne, bet viss jaunais prasa jaunus izdevumus. Arī Eiropas Savienība, par kuras dalībvalsti beidzot esam izraudzīti. Finanšu ministrs Valdis Dombrovskis domā, ka vismaz 15 miljoni latu būs vajadzīgi tikai dažādiem pasākumiem, bet divus miljonus nāksies atvēlēt informācijas kampaņai un referendumam. Nenoliedzami, ka informācijas kampaņa ir vajadzīga, jo ir sabiedrības daļa, kas joprojām nevar izšķirties, kā Latvijai būtu labāk – kopā ar Eiropu vai bez tās. Tas tikai tāpēc, ka trūkst informācijas. Lemšana, cik naudas vajag, noteikti ir vieglāka nekā sastapšanās ar realitāti, ka 2003.gada budžetā prioritāru pasākumu finansēšanai latu un santīmu vispār nav. Pats finanšu ministrs arī nekautrējas atzīt, ka nonācis viedokļu un praktisku risinājumu krustugunīs. Kā citādāk šo situāciju dēvēt, ja naudas tik vien, cik tiešajiem bāzes izdevumiem. Ja tos izdotos samazināt, tad atliktu arī prioritātēm. Bet atkal – tāpat kā pielikt nevar bezgalīgi, arī samazināt nevar bezgalīgi. Bažu pārņemts ir arī ministru prezidents Einars Repše, kura padoms; “Samazināt, samazināt un vēlreiz samazināt!” atsauc atmiņā kādas citas personības mīlētu teicienu. Iespējams, E.Repšem taisnība, ka, izskaužot budžetā nelietderīgus izdevumus un dzīvojot taupīgi, iespējams rast līdzekļus prioritāšu finansējumam. Piemērs tam esam paši. Ja nedēļu jāiztiek ar trīs latiem, protam būt ekonomiski un iztiekam. Ja mūsu rīcībā ir trīs desmitnieku naudas zīmes – taupība aizmirstas. Tiesa, līdz šim gan bijis tā, ka taupa zemnieks, strādnieks, medicīnas darbinieks, skolotājs un vēl kādas profesijas pārstāvis, tāpēc taupība viņam nav nekas pārsteidzošs. Citādāk tiem, kas tikai par vienām pusdienām mēdz atdot pat 50 latus.
Mazais cilvēks skaita maciņa saturu un prāto, cik cieši nākamgad būs jāsajož siksna, lai izpatiktu visu – arī jauno ministriju prasībām, likumu grozījumiem un noteikumiem. Ir pierasts, ka nekas lētāks nekļūst, dārgāks gan. Kā būs 2003.gadā? To redzēsim un izjutīsim uz savas ādas.
