– Varbūt arī tu jau saslimi? – māte norūpējusies jautāja. Viņa bija ievērojusi meitas savādo noskaņojumu.
– Varbūt arī tu jau saslimi? – māte norūpējusies jautāja. Viņa bija ievērojusi meitas savādo noskaņojumu.
– Nē, taču! – Laima pakratīja galvu un pasmaidīja. Acis gan kā piekaltas palika loga virzienā. Varbūt apģērbties un iet laukā lūkoties? Viņa vairs nespēja mierīgi sēdēt un gaidīt.
– Iešu uz kūti. Aiznesīšu govīm sienu, – tā vismaz viņa varēs novērst domas no gaidīšanas. Tad, kad visas cerības bija tikpat kā sarukušas, pagalmā iebrauca zirga pajūgs.
Māris! Laima piesteidzās pie ciemiņa. Viņa bija paveikusi visus nepieciešamos kūts darbus un tagad bija iesākusi tīrīt pagalmā sniegu.
– Vai nāksi vizināties? – Māris pat nedomā kāpt laukā no kamanām.
– Un istabā nenāksi? – Laima atjautā.
– Pēc tam. Ātri satumsīs, tad arī varēs pasēdēt pie eglītes un parunāties, – Māra tumšās acis kavējās pie jaunietes piesārtušās sejas. – Es tikai pārģērbšos. Pagaidi mirkli, – Laima ieskrēja mājā. Laimas māte caur dubultajām loga rūtīm bija cītīgi pētījusi negaidīto ciemiņu. Redzēdama, ka meita ieskrien istabā un metas pie skapja, lai sameklētu citas drēbes, nikni steidzās viņai pakaļ.
– Ko esi vēl izdomājusi? Nebrauksi taču līdzi Lidijas dēlam… – mātes balss drebēja aiz sašutuma.
– Mamm, nevajag visus mērīt ar vienu mēru, – Laima uzmeta plecos puskažociņu.
– Ābols nekrīt tālu no ābeles, – māte pacēla balsi. – Droši vien dara to pašu, ko tēvs. Zagļa dēls…
Laima ierāva kājas zābakos un neklausoties, ko māte turpina stāstīt par Māra tēvu, izskrēja laukā.
– Laima…- atskanēja mātes izmisusī balss.
Jauniete iesēdās kamanās blakus puisim.
– Nū, Sarma, – Māris savilka grožus. Zirgs rikšiem sāka skriet pa ceļu. Laima atskatījās. Uz lieveņa stāvēja māte. Uz mirkli meitenes sirdī pamodās žēlums, tad to sānis atbīdīja prieks, jo Māris vienā rokā saņēma grožus, bet otru aplika ap vidukli.
– Pastāsti, kā tev klājas pilsētā, – Laima painteresējās.
– Iztikt var. Ir dzīvoklis, tiesa vienistabas. Strādāju autoservisā, -Māris atbildēja. – Un tu?
– Studēju tūrisma biznesu, vasarā būs izlaidums. Zini, tagad modē ienāk viesu nami. Atbrauc ārzemnieki vai citādi pārtikuši cilvēki. Naktsmājas, pēc vēlēšanās pirts, ekskursijas pa apkārtni, vizināšanās ar zirgiem, – Laima stāstīja.
– Oho! Izklausās vareni, – Māris teica. – Bet vienai tev nebūs pa spēkam šis bizness.
– Kas to lai zina? – Laima iesmējās. – Kurp mēs brauksim?
Zirgs bija apstājies krustcelēs.
– Ļausim zirgam izvēlēties mūsu likteni, – Māris pajokoja un palaida grožus vaļīgāk. – Paskat vien, pagriezās uz citu pusi, kā atrodas manas mājas.
Zirgs sajutis, ka pats ir situācijas noteicējs, sāka iet mierīgiem soļiem. Šo ceļu bija izvēlējies tikai tāpēc, ka tas bija nogreiderēts. Arī lops nav muļķis, lai bez vajadzības bristu pa sniegu. Māris atkal lika skriet zirgam skriet. Garām zibēja apsnigušās priedes un nolīkušie bērziņi. Klāt arī vecās dzirnavas. Puisis apturēja zirgu. Pie pašas ceļa malas atradās mūri, upe iekalta ledū. Māris izkāpa no kamanām un apmeta grožus apkārt koka stumbram, lai Sarma nemuktu prom.
– Iesim paskatīties, – viņš saņēma Laimu aiz rokas.
Skatīties tikpat kā nebija uz ko. Gadsimta sākumā šeit zemnieki veda malt graudus. Padomju varas gados dzirnavās neviens nespēra pat kāju, bet tad astoņdesmito gadu sākumā kāds uzņēmīgs cilvēks pacentās vajadzīgajām instancēm iestāstīt, ka dzirnavas var pārbūvēt par lielisku somu pirti. Pēc remonta katru nedēļas nogali šeit pavadīja kāda jautra kompānija: gan mednieki, gan partijas ļaudis, dažreiz pat svinēja kāzas. Tad izcēlās ugunsgrēks, nav zināms, kas pie tā bija vainīgs, bet pāri palika tikai mūri.
