Lasot darba sludinājumus, nereti pārsteidz augstas prasības – vajadzīga gan specialitātei atbilstoša izglītība, gan pieredze, gan prasmes darbā ar datoru, automašīnas vadītāja iemaņas un svešvalodu zināšanas, kā arī citas nereti nesaprotamas darba devēja vēlmes. Piemēram, apkopējai ir vajadzīgas labas komunikācijas prasmes. Ņemot vērā, ka valstī joprojām ir liels bezdarbs, varētu domāt – vakances tiek aizpildītas ar labākajiem no labākajiem pretendentiem. Taču arvien biežāk nākas saskarties ar situācijām, kad jāsecina – āzis ir iecelts par dārznieku.
Par spīti konkursiem un plašām izvēles iespējām pie darba tiek draugs, paziņa, rads, bet augstākajā līmenī izplatīta ir savējo – partijas biedru nodrošināšana ar siltu un ienesīgu vietiņu. Tad izrādās, ka svarīga nav ne izglītība, ne pieredze, bet pavisam kaut kas cits. Kas? Tas parasti netiek atklāts. Tā ir tik ierasta prakse, ka nebūtu vērts uztraukties, ja vien tik bieži mums nenāktos ciest likumdevēju brāķa un nesaprotamu lēmumu pieņemšanas, kā arī izpildvaras nepārdomātas rīcības dēļ. Kompetences trūkums rada problēmas, kuru varētu nebūt. Taču vēl bēdīgāk, ja atklāti pakļaujas šauru interešu lobēšanai. Klasisks piemērs ir atteikšanās no nolikto atslēgu principa ieviešanas, pieņemot grozījumus maksātnespējas likumā. Pirms vēlēšanām solīja, solīja, bet beigās atkal izrādījās – uzvarēja banku lobijs, liekot secināt jau zināmo patiesību: ”Kā var nesolīt!”
Neko darīt – Saeimas 100 gudrās galvas paši ievēlējām. Un arī novada domes deputāti ir mūsu izraudzīti! Palaikam pašvaldībā un tās struktūrvienībās tiek nomainīta kāda nekompetenta vai sašmucējusies figūra, bet citādi viss rit ierasto gaitu kā labi ieeļļots pulksteņa mehānisms. Vietā tiek atrasts cits darbinieks. Vai tas ir labāks, zinošāks? Pēc laika nākas secināt – ir tāds pats vai pat vēl sliktāks. Tas nozīmē, ka netiek meklēti cēloņi, bet svarīgāk ir rast īslaicīgu risinājumu. Esmu novērojusi, ka atsevišķiem pašvaldības deputātiem trūkst zināšanu, tāpēc viņi balso par jebkuru sagatavoto lēmuma projektu. Protams, deputāts nevar būt zinošs visās jomās. Tomēr vēl sliktāk ir izlikties gudrākam un necensties izprast, kādas sekas var būt tam vai citam lēmumam.
Lai spēle nebūtu tikai vienos vārtos – atzīšos, man reizēm ir neērti arī par amata brāļu žurnālistu kompetences trūkumu. Sevišķi labi to var redzēt televīzijas intervijās. Žurnālists uzdod, iespējams, iepriekš sagatavotus jautājumus, bet gadās, ka nesaprot – uz nākamo jautājumu intervējamais ir jau atbildējis, tāpēc nevajadzētu to uzdot. ◆
