Nesen lasīju dzejoli, kurā bija rindas: “Gadi kā teiksmainā pasakā pamirdz – un atvadas māj.” Vārdi atkal nejauši ienāca prātā, televīzijā, radio un internetā šinīs dienās sekojot līdzi Cesvaines pili plosošajai uguns stihijai.
Nesen lasīju dzejoli, kurā bija rindas: “Gadi kā teiksmainā pasakā pamirdz – un atvadas māj.” Vārdi atkal nejauši ienāca prātā, televīzijā, radio un internetā šinīs dienās sekojot līdzi Cesvaines pili plosošajai uguns stihijai.
Viss ir beidzies. Liesmas slāpētas, kodīgie dūmi izvējojuši. Nieka vērti šķiet mierinājuma vārdi, ka viss būs atkal labi, lai gan cilvēki, kuru lūpas tos izrunā, zina, ka tik labi, kā bija agrāk, nebūs nekad. Jā, paies laiks un Cesvaines bērniem būs jauna skola, kurā skanēs viņu bezbēdīgās balsis. Cilvēki sakops to, kas palicis pāri no skaistās un unikālās pils, un kopīgiem spēkiem mēģinās to atjaunot. Tomēr senajai celtnei nekad vairs nebūs tās sākotnējās gadsimtu elpas un pa plašajām pils kāpnēm vairs nestaigās visu mīlētais, bet tā arī nekad neieraudzītais spoks. Nevienam nekad tā arī neizdosies pajautāt, vai viņš nav noguris, vērojot pasaulē notiekošo, un norūpējies par cilvēku bezatbildību, kas dažkārt liek maksāt pārāk dārgi.
Nesen tikos ar dziednieku, kas tāpat kā viņam līdzīgie bilda, ka mums ikvienam vajag domāt tikai gaišas un cerīgas domas, tikai tad tās apvienojas un materializējas. Notikušais ir viens no piemēriem, kad tas patiesi ir vajadzīgs. Tomēr ar domām vien pili atjaunot neizdosies. Ir nepieciešama reāla rīcība, reāla palīdzība un atbalsts. Esmu vienisprātis ar Latvijas Piļu un muižu asociācijas izpilddirektores Laimas Lupiķes teikto, ka tikai tad, ja valdība to sapratīs un sabiedrība pasniegs palīdzīgu roku, viss izdosies. Cerēsim, ka tā būs, lai gan ir tik daudz piemēru tam, ka labās domas skrien labajiem darbiem pa priekšu. Latvijā gandrīz katrā rajonā ir daudz kultūras un vēstures pieminekļu, kas ne tikai sauc, bet kliedz pēc palīdzības, un mēs tikai bezpalīdzīgi klausāmies kliedzienā.
Varbūt tas skan nežēlīgi un šim brīdim nepiemēroti, bet nodegusī pils ir tikai materiāla vērtība. Piekrītu tiem, kas tam iebilst, sakot, ka tā ir vēsturiska vērtība. Ja tā, tad atļaujiet vaicāt, kāpēc ir tik daudz šo vērtību, kam ļaujam sabrukt un varbūt klusībā pat vēlamies, lai tā arī notiek, jo tad varēs nokopt drupas, iesēt zāli un – lūdzu, jums būs sakopta vide.
Manuprāt, pasaulē lielāka vērtība par pili ir cilvēks. Traģēdija sākas tur, kur no bada, slimībām un šāviņiem izdziest viņa dzīvība. Būsim godīgi un atzīsimies, vai šodien daudz vairāk par akmens mūriem mums nerūp, cik naudas vajadzēs atskaitīt no valsts kases un kur to ņemt. Vienkārši vajag sameklēt savulaik nozaudētos trīs miljonus. Bet pat
to mēs nespējam.
Varbūt pils īstais saimnieks barons Vulfs “paņem” to, kas viņam pieder, lai liktu saprast, cik nevarīgi ir cilvēki, nespējot nosargāt to, kas mums ir, un liktu justies kā melnā vēža spīlēs, gadus iepinot teiksmainā pasakā un caur tiem pilij liekot mirdzēt atvadu sveicienā.
