Nobeigums. Tad gaismas stars pārsviežas uz skatuves priekšu, kur medicīnas māsiņa un slimnieku kopēja pārskaita saņemto algu.
Nobeigums
Tad gaismas stars pārsviežas uz skatuves priekšu, kur medicīnas māsiņa un slimnieku kopēja pārskaita saņemto algu.
“Nav ne sešdesmit. Cerēju, ka būs vairāk!” saka māsa un nopūšas.
“Man piecdesmit! Nesaprotu, kā galus savilkt,” tā sanitāre.
Nu pie runātājām pienāk divas medmāsas, kas izritina piketam sagatavotu plakātu: “Meklējam valdībā cilvēku, kas ar piecdesmit četriem latiem mēnesī spēj nodrošināt bērniem uzturu un izglītību un vēl pats, būdams pie pilns prāta, jūtas kā cilvēks.”
Zālē valda kapa klusums. Visi it kā līdzjūtībā ceļas kājās, lai godinātu mediķus, kas sasēžas savā ekipāžā un brauc uz durvīm. Orķestris sāk spēlēt deju mūziku… Pamostos!
No radioaparāta skan maigs valsis. Sapnis ir tik līdzīgs realitātei. Saprotu, ka tieši tā jāsvin mūsu slimnīcas piecdesmitgade. Sapņa iedvesmota, vienā paņēmienā uzrakstu slimnīcai veltītu dzejolīti un pati no aizkustinājuma par visu dzīvē pārdzīvoto gandrīz apraudos.
Mans mazais, baltais nams!
Ar sārtā krusta zīmi
Tavs mūžs pusgadsimtu jau ilgst.
Nav vieglu dienu te, to zinām visi:
Te daudziem atnāk rīts,
Bet citiem vakars tumst.
Te skanējušas bērnu pirmās raudas,
Te svētvakara skumjas kliedē baznīczvans,
Un cerība ar izmisumu mijas –
Te daudz kas bijis,
Un varbūt vēl būs.
Atskatoties
Laiks aiztecējis, taču ne kā smiltis caur pirkstiem. Vairāk nekā trijos gadu desmitos lauku ārsta dzīves aizjūgā bijis tik daudz emociju, pārdzīvojumu. Dzīves vējos mati iekrāsojušies pelnu krāsā. Mana ziema vēl kavējas, taču drošas zīmes rāda, ka neko lielu vairs sasniegt nebūs pa spēkam. Jāsāk vien laisties no kalna gala lejā. Kaut nu šis nobrauciens neizrādītos smags vai sāpīgs! Kaut tas būtu kā siltās kamanās pa pūkainu ziemas ceļu, un vilcēji – gaisīgie atmiņu zirgi! Aidā! Esmu taču pelnījusi mīkstu nobraucienu.
Katrai zvaigznei esot sava orbīta. Manas dzīves orbīta nu nepavisam nav tik augsta, kā kādreiz gribējās. Kalpošana lauku cilvēkiem nekur tālu nav aizvedusi. Parasti lauku mediķi pakļaujas vietējo apstākļu vējiem. Darbs tāds pat kā ugunsdzēsējiem: vēl viss kluss un mierīgs, ne dūmu, ne uguns. Ekipējums kārtībā, palīdzības soma sakārtota, viss pa ķērienam. Un tā vienmēr, visu dzīvi, gaidot zvanu, durvju vēršanos, palīgā saucienus, satraukumu. Dažādas nelaimes arī laukos piemeklē cilvēkus tāpat kā pilsētās. “Mieru! Tikai mieru!” tas mans pirmais likums. Te gan emociju spilgtās krāsas, te kā zibens šautra naktī izgaismojas atmiņas.
Paliekot strādāt savā bērnības un jaunības pusē un zinot, ka pravieši arī savā dzimtenē netiek cienīti, esmu saņēmusi arī mazas atzinības, cīnoties ar grūtībām un sūru darbu. Te visi pazīstami, vārdos saukti ikdienā, un visa mana dzīve gājusi kā viena vienīga dežūra, bez lielām brīvdienām. Esmu zinājusi, uz kādu darbu eju, tāpēc jebkura gaušanās lieka.
Laika tecējumu nevar apturēt. Ir tikai atmiņas un cerības par mīkstu nobraucienu no dzīves kalna. Mēs esam to pelnījuši! Kad atnāks diena, ko mēs negaidām, gan jau kāds pacients, ja tā vēl būs darbdiena, atkal noteiks: “Skat, daktere nomira un nepaspēja mani pieņemt! Skāde gan!” Bet ārsts arī ir tikai cilvēks, tāds pats kā tu, tāds pats kā daudzi citi, un nekas cilvēcisks arī viņam nav bijis svešs: ne prieki, ne bēdas, ne mīlestība, ne naids. No viņa ir daudz prasīts, viņam ir arī daudz dots, un ne jau materiālās vērtības. Ārstam ir dots saprast pasaules lietu kārtību un uzupurēties otra labā, un tas ir daudz.
Lai Dievs jums dod satikt savus labos ārstus un cienīt tos, kaut iegūt cieņu nav nemaz tik viegli.
