Pirms Ziemassvētkiem jāizvēlas, ko dāvināt saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Kā viņus iepriecināt?
Pirms Ziemassvētkiem jāizvēlas, ko dāvināt saviem tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Kā viņus iepriecināt? Ko varētu nopirkt? Bet, kad iedomājos krūzītes, svečturus, svecītes, vecīšus, zaķīšus, kaķīšus un vēl citus niekus, kuri pēc tam krājas atvilktnēs un plauktos, tad rokas nolaižas. Un bērniem? Vēl vienu mašīnu vai lelli, kas pazudīs neskaitāmo mantu kaudzē? Nē, un vēlreiz nē!
Viena no grūtākajām mācībām ir pazīt lietas, kam tavā dzīvē nav vietas. Tātad – prast atšķirt graudus no pelavām. Tas nozīmē skaidri apzināties, kam ir vērtība. Iespējams, noderīga būtu mantu šķirošana. Tā ne tikai atbrīvotu istabā vietu, bet dotu kādu atziņu. Eksprezidents Guntis Ulmanis no 100 viņam pasniegtajām dāvanām esot izpircis tikai trīs. Jāšaubās, vai tās bija vērtīgākās, lai gan dārgākā dāvana maksājusi apmēram 4000 latu. Acīmredzot nozīmīgi bija citi kritēriji.
Nesen Kristīgā radio pārraidē starp daudziem aicinājumiem aizlūgt par smagi slimiem cilvēkiem dzirdēju meitenes vēlmi lūgt par viņas māti, kas kļuvusi atkarīga no sadzīves lietām. Pirmajā mirklī tas likās nesamērojami, pat smieklīgi. Tomēr, ja labi pavēro, tad var pārliecināties, ka nauda savā varā spēj pārņemt jebkura sociālā slāņa pārstāvjus. Ir grūti nebūt atkarīgam, ja naudas ir daudz. Un ir šausmīgi grūti nemitīgi domāt, cik naudas vēl ir atlicis un cik ilgi ar to varēs iztikt. Iespējams, taisnība ir māksliniekam, kas atzīst – labāk, lai naudas nav. Tā traucē radoši domāt un strādāt, jo uzliek citus pienākumus.
Iedomāsimies, ka mums makā nav ne santīma! Vai tāpēc Ziemassvētku nebūs? Mājās noteikti ir āboli. Ar tiem kā krāsainām bumbiņām var rotāt eglīti mežā. Un gan jau arī kāda svece vēl atradīsies, ko aizdegt. Jums liekas, ka tas ir pārāk vienkārši un neinteresanti? Tad ņemiet savā pulkā ķekatniekus, bluķa vilcējus un veco malkas sakārni sadedziniet ugunskurā līdz ar vecā gada likstām! Viss mīļais un skaistais ir bezgala vienkāršs. Atceros, kā sastingusi no pārsteiguma sēdēja vecmāmiņa. Pie viņas bija atnākuši mazbērni un rādīja svētku koncertu. Viens pūta mežragu, otrs – stabuli, un mazā pastarīte dziedāja “Jūs, bērniņi, nāciet!”. Vecmāmiņai tādu svētku nekad nebija, tāpēc viņa neprata tos sagādāt saviem bērniem.
Pasaulē ir daudz lietu, kas ir neaptveramas. Jūras bezgalība, kalnu varenums un debesu visums cilvēkiem liek justies kā skaidai, pundurim vai sīkam knislim. Tikai mīlestība katru var padarīt lielu un skaistu. “Praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies; mīlestība nekad nebeidzas… Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, bet lielākā no tām ir mīlestība,” rakstīts Pāvila vēstulē korintiešiem.
