“Lai neviens
nestāsta, ka lielās līdakas nav garšīgas! Tās ir garšīgākas
par jebkurām citām zivīm, turklāt – jo lielāka, jo garšīgāka,”
uzskata ilzenietis Didzis Vinogradovs. Tādu atziņu makšķernieks
uzsver, kad apēstas vairāk nekā 11 kilogramus smagas līdakas
kotletes.
Līdz janvāra rītam,
kad Didzis devās uz Alūksnes ezeru, viņa lielākais loms bija 9,06
kilogramus smaga līdaka. Taču tā tika noķerta vasarā. Tāpēc
viņam nebija ne jausmas, ka varētu izvilkt tādu lomu – 11,3
kilogramus smagu un 114 centimetrus garu līdaku! D.Vinogradovs
Alūksnes ezeru kā makšķerēšanas vietu relaksācijai izmanto
kopš 2005.gada.
“Sākot ar 2007.gadu, esmu izvilcis no sešus līdz
deviņus kilogramus smagas līdakas. Taču virs desmit kilogramiem
smagu zaļsvārci izvilku pirmo reizi, turklāt ziemā. Tas bija
stipri liels pārsteigums,” atzīst D.Vinogradovs.
Cerība
pārsniegt desmit kilogramu robežu bijusi visu laiku, taču
mērķtiecīgi uz to viņš nav tiecies. “Uzskatu, ka lielā
līdaka makšķernieku atradīs, ja tas būs lemts. Tai pakaļ
neizskriet!” saka Didzis.
Veiksmes dienā Didzis
kopā ar Oļegu Marksu, ar kuru kopā vismaz reizi nedēļā dodas
makšķerēt uz Alūksnes ezeru, gāja uz asariem. Vairāk nekā
kilometru no krasta iepretim Lazberģa pilij katrs izurba pāris
āliņģus. Izvilcis 100 gramu smagu raudu, D.Vinogradovs to uzlika
kā ēsmu uz ūdas.
“Pēc 20 minūtēm skatos – ūdas karodziņš
ir gaisā. Gāju skatīties, bet nebija pat domas, ka varētu būt
liela zivs. Spole vēl nedaudz tinās. Kad apstājās, nedaudz
piecirtu, pievilku auklu un tinu. Pēc izjūtām nešķita, ka līdaka
būs liela. Vairākas reizes tā mēģināja aiziet, tomēr izdevās
pievilkt pie āliņģa. Tad sapratām, ka zivs galvu nevar dabūt
laukā caur āliņģa caurumu un tā noteikti būs prāvāka par
pieciem kilogramiem,” stāsta D.Vinogradovs.
Par laimi viņam bija
gafs (speciāls āķis), ar ko aizķert līdaku aiz apakšžokļa.
Rīkoties vajadzēja ātri, jo monofilo 0,3 mm auklu viegli varēja
pārraut uz āliņģa malas. Tika izurbti vēl trīs āliņģi
blakus, lai varētu izcelt līdaku. “Tikai tad, kad izcēlām zivi,
sapratām, kas tā ir par “kukaini”. Taču šoks bija vakarā,
kad mājās, dzerot kafiju, apjautu, kāda zivs ir tikusi lomā,”
atzīst ilzenietis.
D.Vinogradovs secina,
ka tā ir veiksme – līdzi bija visi nepieciešamie instrumenti,
turklāt ledus biezums bija apmēram 20 centimetri. Ja ledus būtu
divtik biezs, rastos lielākas problēmas izvilkt lielo līdaku.
“Ziemā līdakas ir mazaktīvas. Ja zivi vajadzētu izvilkt maijā,
tad cīņa būtu daudz sīvāka pat ar piecus kilogramus smagu
līdaku. Arī šoreiz, ja līdaka būtu gribējusi un spējusi
pretoties, tās spēks būtu lielāks par manas auklas izturību,”
spriež D.Vinogradovs.
Viņš regulāri
piedalās pašvaldības aģentūras “Alja” rīkotajās
makšķerēšanas sacensībās.
“Man nav svarīgi
iegūt godalgotu vietu un balvas, bet piedalīties un dot savu artavu
ezeram. Varu teikt tikai labus vārdus par “Aljas” darbību, jo
pēdējos gados ir stipri jūtams, ka zivju, sevišķi zandartu un
līdaku, resursi palielinās. Par asariem nav pat vērts runāt –
tie visu laiku ir ezera topa zivs,” vērtē makšķernieks.
