Skolas ir reformu priekšā – jautājums tikai, ko būs gatava uzņemties valsts un ko atstās uz pašvaldību pleciem. Šobrīd izskatās, ka valsts ir gatava tikai ņemt vērā ekonomisko izdevīgumu, konstatējot faktus, kurus kopš Latvijas neatkarības atgūšanas pie varas esošie politiķi radījuši, piemēram, par to, cik tautiešu un uz kādām valstīm izbraukuši. Bet uz pašvaldību pleciem paliks grūtā izšķiršanās, ko darīt ar neperspektīvajām skolām, kā tās dēvē Izglītības un zinātnes ministrijā – piemaksāt no sava budžeta līdzekļiem un turpināt uzturēt vai reformēt.
Pirms nedēļas Apes novada domē, vērojot prezentāciju “Izmaiņas Latvijas apdzīvojumā un to ietekme uz izglītības pakalpojumu izvietojumu”, atzīstos, prātā pazibēja doma, ka šis varbūt būtu mirklis, kad visai tautai jāiziet ielās, lai protestētu. Teikumi, kas viens pēc otra tur bija savirknēti, skan nežēlīgi. Piemēram, ka kvalitatīvs izglītības process jānodrošina tikai tur, kur skolēnu vecākiem ir iespēja atrast darbu. Ka līdz šim piekoptā politika par katru cenu saglabāt skolas vietās, kur lielākie darba devēji ir pašvaldības un citas valsts struktūras, nav pasargājusi no iedzīvotāju aizplūšanas. Bet, ja skolēnu skolā ir tik, cik iespējams sasēdināt vienā autobusā, tad skolas turpmākai uzturēšanai par valsts un pašvaldību līdzekļiem neesot pamata, jo autobusa uzturēšana vienmēr izmaksāšot lētāk! Tik tālu nu esam nonākuši.
Tiesa, starp deputātiem, kuri ir mūsu abu novadu domēs šajā sasaukumā un kuriem būs jāpieņem šie nepopulārie lēmumi, lielai daļai viņu pašu bērni jau izauguši un ar savām ģimenēm nedzīvo ne Alūksnes, ne Apes novadā. Daļa tādēļ, ka šeit nav darba, bet daļa tādēļ, ka, viņu skatījumā, nav iespējams šeit sevi īstenot. Un skolas vecuma bērnu novados paliek arvien mazāk, bet, piemēram, Rīgā jaunie vecāki pat četrus gadus gaida, līdz mazajam būs vieta bērnudārzā. Tomēr – ir cilvēki, kuri vēl dzīvo šajos novados, kopj zemi, strādā algotu darbu vai paši sevi nodarbina un kuri arī pelnījuši, lai viņu bērniem te būtu nodrošināts kvalitatīvs izglītības process!
Valsts ņirgājas par cilvēkiem pagastos – šī reforma, ko pamato ar šādiem teikumiem, to apliecina. Politiķi negrib mainīt esošo sistēmu par valsts naudas izšķērdēšanu, kas joprojām turpinās caur nevajadzīgām uzņēmumu padomēm, neizdevīgiem iepirkumiem, lielām īres maksām par īpašumiem, kas pieder privātpersonām. Iespējams, tur būtu nauda mazajām skolām! Bet viņi ir gatavi likvidēt mazās skolas – katra pagasta dzīvības un gaismas avotu un aizmirsuši, ka lielākā daļa tagadējo valsts politiķu savulaik paši nākuši no laukiem, mācījušies skolās, kuras tagad gatavi pakļaut likvidācijai. ◆
