Pasaulē raudzīties var dažādi – visu pamanot vai neko neredzot. Atbildi vispirms var meklēt sevī, tad pēc tās taujāt citiem.
Pasaulē raudzīties var dažādi – visu pamanot vai neko neredzot. Atbildi vispirms var meklēt sevī, tad pēc tās taujāt citiem. Var paiet garām cilvēkiem, tos nepamanot, var arī katram uzsmaidīt un uzdāvināt labu vārdu. Arī lietu kopsakarības var meklēt un nemeklēt. Dzīvot var dažādi.
Un tas nav nekas slikts. Tā ir pat interesantāk, jo dzīve tad krāsojas purpura un pasteļtoņos. Ne vienmēr apkārt ir vajadzīgs pūlis. Pietiek ar to, ja blakus ir divas radošas personības, kas viena otru papildina, prot uzklausīt, bet strīdos iztiek bez ilgi neaizmirstamiem aizvainojumiem. Veiksmīgam divu šādu personību tandēmam pieder arī rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks.
Eduarda Veidenbauma prēmijas laureāti prozaiķi un kinoscenāristi alūksnieti Māru Svīri, rakstnieces Lijas Brīdakas māsu, radioklausītāji un televīzijas skatītāji pazīst kā asredzīgu publicisti. Lasītāji viņu pazīst kā daudzu stāstu krājumu autori. Pēc vairākiem tapuši scenāriji latviešu mākslas filmām.
Ne tikai vecākās un vidējās paaudzes ļaudis, bet arī jaunieši noteikti atceras filmu “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, kurā pie Mirtastantes, kas ir automašīnas “Žigulis” īpašniece, ierodas sen neredzēti un nesatikti radi, izlikdamies cits par citu labāki, lai vecīte testamentā auto novēlētu kādam no viņiem. Filmā ir daudz komisku sadzīves situāciju, bet tā liek arī domāt, kādi patiesībā esam, kā maināmies, lai iegūtu kāroto. Filma uzņemta, tās pamatā liekot M.Svīres tāda paša nosaukuma garo stāstu. Romāna “No cīruļiem līdz griezei” ekranizācijas nosaukums ir “Durvis, kas tev atvērtas”.
Cilvēku savstarpējo attiecību atklājēja
Astoņdesmitajos gados (ar pseidonīmu Astra Priede) žurnāliste veidojusi regulārus radioraidījumus par cilvēku attiecību kultūru. To sižetus viņa apkopojusi krājumā
“Simts jautājumu sev pašam”. M.Svīrei nav svešas arī lauku sadzīves problēmas, kuras viņa atklāj pārsteidzoši emocionāli un asredzīgi. Viņa ir arī “Lauku Avīzes” romānu konkursa laureāte – romāna “Slazdu krogs un divi nami Rīgā” autore. Nevajag ievērojamu piepūli, lai atpazītu M.Svīres rakstnieces rokrakstu, jo viņai piemīt prasme smalki un niansēti attēlot savu varoņu savstarpējās attiecības, kontaktu izpausmes.
“Tās es cenšos tvert it kā no vairākiem rakursiem. Lai to varētu izdarīt, ir labi jāiepazīst lauku dzīve un jāprot paraudzīties uz notiekošo ar ironiju,” saka rakstniece un publiciste.
Patīk vienkārši, inteliģenti domājošie
M.Svīres dzīvesbiedra Vladimira Kaijaka radošā daiļrade nedaudz līdzinās viņējai, tomēr vīra stāstu, romānu un noveļu varoņi ir vājāki, jo spēj ātri piemēroties un padoties ārējo apstākļu ieteikmei.
Rakstnieka darbos cilvēki galvenokārt ir vienkāršas, interesantas un domājošas personības. Tām piemīt spēcīgs raksturs un sarežģīts liktenis. V.Kaijaks raksta arī kriminālromānus, kas ieinteresējuši kinorežisorus. Ir tapuši vairāki scenāriji filmām, piemēram, “Šahs briljantu karalienei”, “Zem apgāztā mēness”, “Bailes” un citi. “Lata romāna” sērijā izdoti trīs tetraloģijas romāni. “Enijas bize”, “Zem Marsa debesīm” un “Nārbuļu dēli”, kas vēsta par divu dzimtu likteņiem. Pēc pirmā no tiem tapusi jauna latviešu mākslas filma “Likteņa līdumnieki”. Scenārija autore ir Māra.
Rakstīšana nav tikai vaļasprieks
Vladimirs atzīst, ka rakstīt, tas ir tas, ko viņš visvairāk dzīvē vēlas darīt. Jauna literāra darba tapšanas process viņam ir kā otrā elpa. Jau skolas gados viņš bijis pārliecināts, ka dienās kļūs par rakstnieku.
Māra savus izdomātos sižetus sākumā piedāvājusi vīram. “Es no šā piedāvājuma atteicos un liku viņai rakstīt pašai,” saka Vladimirs.
Māra atklāj, ka ilgi nevarējusi uzdrošināties, bet kaitinājusi vīra apzināta ķircināšana, sakot: “Re, kā nevari!”
“Mans malēnietes raksturs nepieņēma tādu nostāju, tāpēc pirmo stāstu uzrakstīju, lai spītētu,” atceras Māra. Tikai tad, kad to rakstnieks Ēvalds Vilks labi novērtējis un atzinis par derīgu publicēšanai, lasītāji iepazinuši jaunu zvaigzni pie daiļliteratūras debesīm.
Māra Svīre ir rakstnieces pseidonīms, ko viņai izdomājis dzīvesbiedrs. “Svīre ir Latvijas ātrākais putns. Tā kā esi vēlu sākusi, tev ātri jāstrādā!,” pseidonīma izvēli pamato V.Kaijaks. Tiesa, Māru – atšķirībā no vīra – rakstīšana nesajūsmina, tāpēc viņa priecātos, ja to paveiktu rūķīši.
Vieglāk ir būt rakstniecei
Māra bieži domā par žurnālistikai veltīto laiku, par sastaptajiem cilvēkiem, par viņu dzīves problēmām, kuras ne vienmēr bijis iespējams atrisināt. Izbaudījusi rakstniecības saldos un dažkārt arī sūros augļus, viņai iespējams salīdzināt divus lielumus – žurnālistiku un rakstniecību.
“Atšķirībā no žurnālistikas, rakstniecībā ir kolosāla brīvība, jo var rakstīt par visu, ko gribas, par to, kas negaidot ienāk prātā. Te nav noteiktu tematu, nav plānu, nav noteikta darba laika,” rakstniece salīdzina. Viņa nenoliedz – tagad ir jāprot sevi disciplinēt, jo mājās vienmēr ir daudz nepadarītu darbu. To saprot ikviena sieviete.
Vienam ar otru jāprot rēķināties
Divām radošām personībām kopā ir interesanti, un šī kopība iemāca rēķināties vienam ar otru. “Varbūt tieši tāpēc, ka pats esi radošs, ir vieglāk sadzīvot ar otru radošu cilvēku. Mēs abi galvenokārt dzīvojam laukos, tāpēc praktiskā ikdienas dzīve ir sadalīta sieviešu un vīriešu darbos. Tas, ka esam rakstnieki, nenozīmē, ka esam no tās pasargāti. Man nekad nav nācies skaldīt malku, bet nekad nav bijis arī tā, kas es tagad tikai rakstīšu no rīta līdz vakaram, un man būs vienalga, kas notiek mājās,” saka Māra.
Kopdzīves gados viņa pārliecinājusies, ka, cilvēkam cilvēku iepazīstot, abiem ir grūti sastrīdēties. “Mēs viens par otru visu zinām. Zinām, kāda būs rīcība konkrētā situācijā, kādus vārdus sacīsim. Mums ir skaidrs, ka strīdēties vispār nevajag,” secina rakstniece.
Vladimirs uzskata, ka rakstniekam bez dzelžainas pašdisciplīnas diezin vai izdosies sasniegt radošo ieceru piepildījumu. “Man ir būtiski no visa norobežoties. Domas par to, kas ir jāizdara, un kas būs, ja es to neizdarīšu, traucē rakstīt. Tad nekas neizdodas. Ja ir brīdis, kad pārņēmusi radoša apsēstība, tad es neko citu vairs nespēju uztvert,” sevi raksturo Vladimirs.
Literārie varoņi dzimst pie galda
Mārai un Vladimiram viena no kopīgajām īpašībām ir tā, ka viņiem rakstīšana vislabāk sokas telpās, vēlams – ierastajā vietā pie galda.
“Daba mani izklaidē un novērš uzmanību. Reizēm traucē pat skats, kas ir aiz loga, lai gan ar aizvērtām acīm to varu iztēloties, jo zinu, ka tur ir pirts, skraida suns, kaimiņi dodas savās ikdienas gaitās. Rakstāmgaldam ir sava – rakstīšanas aura. Uz tā kaudzēs likti mani papīri, valda pierastā un iemīlētā nekārtība, te ir mani putekļi,” teiktais pierāda, cik rakstniekam ir svarīgi šie faktori.
Mārai radošajā procesā ir vajadzīga neliela romantisku izjūtu piegarša. Viņas iemīļotā vieta ir pie loga, aiz kura redzama Daugava, kas mainās atbilstoši katram gadalaikam, kur ūdens izspēlē viļņu rotaļas un nokrāsu mainīgo burvību, kur ir neskaitāmi atspulgu spoguļi.
“Manā dzīvē būtiskākie ir cilvēki un viņu attiecības, kurās ir daudz līdzību ar dabu. Viņi ir galvenie rakstīšanas katalizatori. Tie nav vienkārši cilvēki, bet – cilvēki, kurus vēlos satikt atkal un atkal, pēc kuriem ilgojos, par kuriem domāju,” saka literāte.
Viens no otra darbā neietekmējas
Gan Māra, gan Vladimirs noliedz savstarpējo radošo ietekmi, lai gan daži Māras stāsti nedaudz atgādinot vīra “rokrakstu”. Savukārt viņš apliecina, ka dzīvesbiedre nekad nezinot, ko viņš raksta, bet pati gan bieži vien izstāstot darba sižetu. “Savus darbus sievai lasīt dodu tikai tad, kad tie ir gatavi. Manuskriptus vienmēr rakstu ar krāsainām pildspalvām – visbiežāk ar zaļu, bet visretāk – ar zilu,” stāsta Vladimirs. Abi rakstnieki jau pieraduši, ka viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir par to, kā radies viens vai otrs darbs, kur un kā meklēts tā sižets.
“Es parasti atbildu, ka sižetus atrodu kāpostos. Izeju no rīta dārzā un redzu – zem kāpostgalviņas romāns. Nesu to iekšā un lieku uz galda. Gatavs! Jautājumu par darba rašanos, manuprāt, var attiecināt tikai uz ieceri, bet kurā brīdī tā piedzims, to es patiešām nevaru pasacīt. Var jau būt, ka reizēm patiešām tā ir bijusi paslēpusies kāpostos,” domīgi saka Māra.
“Man sižeti paši pienāk klāt visur kur. Tie ir dzīvē noskatīti un noklausīti. Visapkārt ir tik daudz rosinoša un noskaņojoša. Īpašas noskaņas dod ūdens, vakars, mēnesnīca un pat vēsturiskas elpas pilna sentēvu rija,” prāto Vladimirs, kuram tāpat kā Mārai piemīt laba humora izjūta un spēja pasmaidīt par sevi un pasauli. Varbūt tā ir vieglāk radīt un dzīvot.
