Sandra Apine
Atlicis mēnesis līdz brīdim, kad 14. Saeima balsos par nākamo Valsts prezidentu. Šonedēļ Valsts prezidents Egils Levits oficiāli paziņojis, ka plāno kandidēt uz otro termiņu, savukārt pirmais, kurš vēstījis par savu startu maijā gaidāmajās Valsts prezidenta vēlēšanās, ir uzņēmējs Uldis Pīlēns, “Apvienotā saraksta” līderis. Varbūt parādīsies vēl kāds.
Sabiedrībā sākušās diskusijas, emociju netrūkst, tomēr, ja nu par to spriežam, varbūt būtu vērts atcerēties, ko Valsts prezidents var, ko nevar, kādus uzdevumus amatpersonai dod Satversme un ko ir iespējams darīt arī ārpus Satversmē noteiktā. Tas būtu labs kritērijs kandidātu atbilstības vērtēšanā.
Satversme nosaka: “Valsts prezidents reprezentē valsti starptautiski, ieceļ Latvijas, kā arī pieņem citu valstu diplomātiskos priekšstāvjus. Izpilda Saeimas lēmumus par starptautisku līgumu ratificēšanu.” Vēl citi panti pauž, ka Valsts prezidents ir valsts bruņotā spēka augstākais vadonis. Prezidentam ir tiesība spert nepieciešamos militārās aizsardzības soļus, ja ienaidnieks uzbrūk Latvijas robežām. Valsts prezidentam ir tiesība apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā, ir tiesība sasaukt un vadīt ārkārtējas Ministru kabineta sēdes, nosakot tām dienas kārtību, un ir likuma ierosināšanas tiesība. Prezidents var neapstiprināt pieņemtos likumus, atgriežot tos atpakaļ Saeimai, ja vien tie nav pieņemti ārkārtas režīmā. Protams, parlaments pieņemtos likumus var nelabot. Tāpat Valsts prezidentam ir tiesība ierosināt Saeimas atlaišanu, ko pēc tam apstiprina vai neapstiprina tautas nobalsošana. Un, protams, visi zina, ka prezidents ir tas, kurš pēc Saeimas vēlēšanām nominē nākamo premjeru, gan reizēm piemirstot, kuru attiecīgi apstiprina vai neapstiprina Saeima.
Ikvienam, vērtējot Valsts prezidenta amata pretendentus, ir svarīgi atcerēties, ka būtisks prezidenta uzdevums ir pārstāvēt Latviju starptautiskā līmenī un ka prezidentam nav tādu pilnvaru, lai mazinātu nabadzību, ierobežotu inflāciju, vienkāršotu nodokļu sistēmu, sekmētu stabilu uzņēmumu attīstību vai veicinātu labi atalgotu darbavietu rašanos.
Mūsu valsts politiskā sistēma ir tāda, ka iedzīvotāji klātienes sarunās un sociālo tīklu diskusijās var aizrautīgi strīdēties par to, kādam jābūt nākamajam Valsts prezidentam, bet tas arī ir viss, jo lēmuma pieņemšana ir Saeimas deputātu rokās. Ņemot to vērā, Saeimai iedzīvotāju domas par vēlamo Valsts prezidentu it kā nav saistošas, bet, no otras puses, deputātiem tomēr būtu svarīgi izprast sabiedrības noskaņojumu. Tas nebūs vienots, bet, kā minimums, būtu svarīgi piefiksēt to, ar kādām nākamā Valsts prezidenta biogrāfijas vai personības iezīmēm iedzīvotāju vairākums nevēlas samierināties. Tas būtu labs sākums, kā izraudzīties labāko iespējamo kandidātu augstajam amatam.
Reklāma