Iestāties par citādāku Krieviju

Noskatījos dokumentālo filmu par aktīvisti un padomju disidenti Valēriju Novodvorsku, kura deviņdesmitajos gados Krievijā cīnījās pret padomju varu un Baltijas valstu okupāciju. Viņa piedalījās mītiņos jau no padsmit gadu vecuma, vairākkārt bija ieslodzījumā un pat psihiatriskajās klīnikās, kurās tajā laikā ievietoja visus, kuri cīnījās pret padomju varu. Šī filma man lika aizdomāties par šodienas Krieviju un to, ka tur vēl aizvien ir cilvēki, kuri mēģina cīnīties pret šo mašinēriju.

Nebūtu korekti teikt, ka visa Krievija ir slikta. Krievijas politika ir slikta, bet ne pati Krievija! Tas skan šobrīd ļoti nepopulāri, bet mums jāatceras, ka šajā valstī cietumā nokļūst tie, kuri cīnās pret pašreizējo Krievijas politiku. Pret ko mēs īsti cīnāmies? Pret visu Krieviju vai tās destruktīvo politiku? Šobrīd ir ļoti populāri iestāties pret krievu valodu, bet šajā valodā runā arī tie, kuri pašlaik sēž Krievijas cietumā tāpēc, ka vēlas redzēt citādāku Krieviju. Varbūt arī mēs varam nevis iestāties pret Krieviju, bet iestāties par citādāku Krieviju? Krievijai būtu vajadzīgi daudzi jo daudzi tādi cilvēki kā Valērija Novodvorska. Bez šīm iekšējām pārmaiņām agresors paliks aizvien spēcīgāks, un varbūt viņu nemaz nevar iznīcināt no ārpuses, bet tikai no iekšpuses? Gluži kā ledus karalienē ieliekot cilvēcisku sirdi. Mēs varam atstāt šo pasauli tādu, kāda tā ir, bet varbūt varam sniegt vēl lielāku atbalstu tiem cilvēkiem, kuri šajās valstīs cīnās ar esošo iekārtu?

Filma par Valēriju Novodvorsku man lika pārdomāt savu attieksmi gan pret Krieviju, gan krievu valodu. Saucot krievu valodu par ienaidnieka valodu, mēs izdzēšam to cilvēku nopelnus, kuri savu zemi grib redzēt citādāku. Šī nav tikai okupantu valoda, šī ir arī disidentu valoda!

Pavisam cita runa ir tad, kad jāaizstāv sava valoda un jāpastāv par to. Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda, un tā ir jāciena! Taču ne par to šoreiz ir runa. Es domāju ko daudz globālāku. Par to es gribētu atgādināt sev un likt aizdomāties jums.

Krievija ir baisa vieta, kur dzīvot, bet es negribu, lai nākotnē šī milzīgā teritorija turpina degradēties. Diemžēl pat Novodvorska ir teikusi: “Gudrs cilvēks Krievijā ātri piekūst, visbiežāk gan viņam vienkārši nolaižas rokas.” Es nezinu, kā, bet šī iekšējā Krievijas dzirksts būtu jāspēcina, jo tikai no iekšpuses var aizsvilties ugunskurs. Mēs varam pateikt, ka Krievija nekad nemainīsies, bet tādu pasauli es negribu atstāt savai meitai. Es gribu, lai viņa saredz iespējamas pārmaiņas itin visā.