Cilvēki, rožainu jūtu pilni, apprecas, bet drīz vien jūtas vīlušies. Cieš, pārdzīvo, bet nešķiras. Mīl, bet jūtas nelaimīgi. Kā tā?
Cilvēki, rožainu jūtu pilni, apprecas, bet drīz vien jūtas vīlušies. Cieš, pārdzīvo, bet nešķiras. Mīl, bet jūtas nelaimīgi. Kā tā?
Attiecības, kuras mēs saucam par mīlestību, var sākties dažādi – tās var būt ļoti kaislīgas un intensīvas, rāmas un pakāpeniskas. Divi svešinieki viens otrā var iemīlēties no pirmā acu uzmetiena, divi cilvēki, kas gadiem ilgi bijuši labi darījumu partneri, pēkšņi var sajust, ka viņu starpā “aug” kaut kas cits…
Jauki, ja ir tā fāze, ko sauc par iemīlēšanos – kad abi ir pārņemti viens ar otru un viņiem šķiet, ka pasaulē ir tikai divi vien. Taču, lai kā to negribētos, iemīlēšanās ir pārejošs stāvoklis, un tālākais attiecību liktenis ir atkarīgs no vēlēšanās pie attiecībām “piestrādāt”.
Uz kā būvēt mīlestību
Mīlestības (precīzāk – ilgstošas intimitātes)- pamatā ir divu cilvēku savstarpējā cieņa, kad ciena viens otra uzskatus, viedokļus un emocijas. Mīlestības noturīgums atkarīgs no abu partneru gatavības mainīties.
Otrs faktors, kas prasa zināmu drosmi, – svarīgi būt atvērtās attiecībās. Lai arī brīžiem tas ir apdraudoši un pašu nerāda pievilcīgā gaismā, tā ir gatavība uz tuvību un atklātību. Tas liecina par to, ka divi cilvēki ir gatavi savstarpēji sarunāties. Tas ir ļoti svarīgi ilgstošu attiecību veidošanā.
Svarīgi, lai šajā procesā, kad divi cilvēki savstarpēji “pierīvējas”, “pieberzējas” un atrod katrs savu vietu, viņi nepazaudētu siltumu un mīļumu viens pret otru.
Došanai un ņemšanai jābūt līdzsvarā
Veidot ilgstoši tuvas attiecības nav viegls darbs, tas nav saistīts tikai ar pozitīvām emocijām, mūžīgu komfortu, intimitāti un pastāvīgu savstarpēju atbalstu. Mīlestība ir partnerattiecības. Ja kāds saka, ka viņš ilgtermiņā grib otram visu laiku dot, tad mana pārliecība ir, ka šādas attiecības ilgi funkcionēt nevar. Tas ir vienīgi skaists sapnis par ābola divām pusītēm.
Protams, bez vēlmes dot ilgtermiņa intimitāte neveidosies, bet došanai un ņemšanai ir jābūt līdzsvarā.
Veidojot attiecības pēc principa “es dodu otram un otrs dod man”, ir jāņem vērā būtiska nianse. Proti, katram ir savas vajadzības. Lai kāds man varētu dot, jāprot paprasīt.
Populārie seksterapijas pamatlicēji Masters un Džons ir teikuši, ka labākā dāvana sekspartnerim ir tas, ka tu skaidri pasaki un parādi, ko no viņa vēlies, jo tad tu atbrīvo partneri no rūpēm mēģināt uzminēt tavas vēlmes vai vajadzības. Pretējā gadījumā partnerattiecībām nebūs ilgs termiņš.
Ir tikai daži cilvēki, no kuriem jums ir tiesības gaidīt, lai viņi uzmin un atšifrē jūsu vēlmes un vajadzības, – tie ir vecāki un psihoterapeiti, kuriem jūs jāizprot bez vārdiem. Taču no partnera absolūti nav pamata sagaidīt, ka viņš uzminēs jūsu vajadzības.
Lai dotu, pašam jābūt vērtībai
Sieviete, nonākot sievas kārtā, bieži vien savu pievilcību un relišerus nomaina pret virtuves ķēkšas lindrakiem un īgnām ikdienas rūpēm.
Ir bēdīgi, ja partneris sevi tik zemu vērtē un aprobežojas ar to, ka viņš partnerattiecībās spēj dot tikai to, kā mazgāt zeķes vai gatavot ēst. Ja partneris šādā veidā apzināti vai neapzināti uztur attiecības, tas liecina, ka viņš sevi novērtē tikai kā kalpu vai kalponi. Ir šaubas, vai kalps (kalpone) pret sevi spēj izjust pietiekamu cieņu, respektu un mīlestību. Tas ir iemesls tam, ka to neizjutīs arī otrs, jo šis partneris sevi otra acīs būs projicējis kā nevērtīgu un neinteresantu. Lai otram aizvien kaut ko dotu ilgtermiņā, cieņa un mīlestība pret sevi ir viens no noteicošajiem faktoriem.
Došana ir svarīgs aspekts, taču došana nav vienīgais faktors attiecību veidošanā. Ja partnerattiecību modelis balstīsies tikai uz došanu un ņemšanu, šādas attiecības ilgi nefunkcionēs.
Esmu nelaimīgs, bet nešķiršos
Parastais stāsts ir: “Mani jau nemīl! ES mīlu!” Otrs saka precīzi to pašu. Tas liecina, ka abi gaida to, ko reāli no partnera saņemt nevar. Jo viena partnera priekšstatos mīlestība ir atskaite par otra gaitām vai vēlme saņemt to, kas nav realizējies viņa pagātnē, un izdzīvot to šodien.
Bieži cilvēkam ir kādas nerealizētas vēlmes vai vajadzības, kas saistītas ar viņa bērnības traumām, un viņš apzinātā vai neapzinātā veidā attiecības veido ar domu, ka mans partneris šīs vajadzības piepildīs.
Piemēram, ja kāds cilvēks agrāk ir bijis fiziski vai emocionāli pamests, viņa pārliecība ir tāda, ka partnerim nemitīgi jāsniedz drošības sajūta. Viņš sāk pastiprināti kontrolēt partneri, izvirzīt prasības vai vēlmes, lai viss notiktu kopā, lai nebūtu pārāk ilgas ne fiziskas, ne emocionālas atšķirtības, lai partneris atsakās vai sašaurina savu identitāti, lai otrs justos droši.
Šādas attiecības balstās uz nespēju pašam risināt problēmu. Viņš neattīsta attiecības, bet gaida, lai otrs uzvedas kā psihoterapeits vai vecāki, kas risinās viņa “veco” problēmu. Tāds cilvēks ļaujas savām bailēm un visu laiku netieši pieprasa partnerim, lai viņš šīs bailes pilnīgi akceptē.
Divu cilvēku attiecību būvēšana prasa nopietni pārskatīt savu jūtu pasauli, lai iemācītos saprast, ka ne viss, ko es jūtu, ir pozitīvi. Ja cilvēks pieņem, ka “es tā jūtu, tātad tā ir”, viņam būs grūti būvēt ilgstošas attiecības. Šādi cilvēki ir nemitīgā saskarē ar saviem iekšējiem konfliktiem, pagātnes traumām un bieži ar partneri līdz īstai komunikācijai netiek.
Pagātnes traumas ir faktors, kas mazina spēju mīlēt un veidot ilgstošas attiecības. Šāds cilvēks maldīgi uzskata, ka otru mīl, patiesībā viņš risina savas psiholoģiskās problēmas.
Traucē “mantotie” priekšstati
Cilvēks ir iztēlojies, kādam jābūt otram partnerim, neapzināti vai apzināti priekšstatos uzturot ideju par attiecību modeli, kāds valdīja viņa izcelsmes ģimenē.
Ja baidāmies no izmantošanas, atstumšanas un neesam gatavi ar savu problēmu strādāt, tad partneri saredzam kā iespējamo varmāku vai objektu, kuru varam pazaudēt. Tad parasti pieprasām partnerim uzvesties tā, lai varam būt absolūti droši, ka viņš nav tas, kādu neapzināti saredzam.
Ja cilvēks baidās zaudēt attiecības, viņš cenšas partneri ierobežot arvien vairāk, piemēram, pieprasot: “Labi, tu vari iet uz darbu, bet tev trīs reizes dienā ir man jāpiezvana un jāatskaitās, lai es varu būt drošs un zinu, kas ar tevi notiek.”
Šāda ierobežošana drīz vien noved pie attiecību sabrukuma. Nevienam nav vajadzīgs, lai otrs viņu “piedzītu” pēc sava pagātnes tēla un līdzības. Katrs grib, lai viņu saredz un novērtē kā personību, ciena un saprot.
Nekas nenotiek pats no sevis
Mēs pagātnes traumas neapzināti ienesam partnerattiecībās. Tāpēc ir nepieciešams pašizzināšanas, pašizaugsmes un pašattīstības darbs, lai adekvāti uztvertu otru partneri, lai attiecības nepārtraukti būtu attīstībā. Ar sevi ir jāstrādā, lai partneris mūs spētu pieņemt arvien vairāk un vairāk.
Jāapzinās, ka mīlestība ir darbs un dažkārt pat smags. Ir lieliska grāmata par šo tēmu – mīlestības teorētiķa un praktiķa Ērika Froma “Mīlestības māksla”.
Ē.Froms ir lieliski definējis: “Jebkura māksla šajā dzīvē ir jāapgūst, jāiegulda darbs, lai to izzinātu, tā ir jāattīsta un jāpilnveido.” Attiecībā par mīlestību cilvēki dzīvo fantāzijā, ka tur nekas nav jādara, ka viss notiks pats no sevis.
Māris Siliņš, psihoterapeits (“Mans Īpašums”)
