Romans Savins ir 31 gadu vecs alūksnietis, kurš jau kopš 2007.gada mēro tālus ceļus no Eiropas Savienības līdz pat Baikālam, lai piegādātu dažādas kravas.
Vislabākā braukšanas kultūra – Vācijā
Tālbraucēja profesija Romānu saistījusi jau kopš bērnības, kad viņa tētis mazo puiku ņēmis līdzi reisos. “Es viņam toreiz vien maisījos pa kājām, bet jau kopš tā laika mani piesaista tehnika. Skolas vecumā sev dzīvē izvirzīju mērķi – stūrēt uz tālām zemēm. Pēc četru gadu dienesta Latvijas armijā es devos savā pirmajā reisā kā stažieris. Mani stažēja cilvēks, kas ar apbrīnojamu pacietību man mācīja, stāstīja un rādīja visas viltības un īpatnības šajā darbā, kuram nav nekā kopīga ar tūrismu,” stāsta Romans. Tas bijis brauciens uz Itāliju, kura laikā bijis jāapgūs ļoti daudz informācijas, lai varētu strādāt bez negaidītiem pārsteigumiem un naudas sodiem.
Romana darba stāžā bijusi arī smaga avārija, par kuru gan viņš labprātāk izvēlas nestāstīt, jo negadījuma iemesls bijusi apstākļu sakritība, kuru saprot tikai tālbraucēji. “Toreiz pēc negadījuma paliku bez darba un pusgadu piepelnījos gadījuma darbos. Pateicoties senam kaimiņam, darbs tika atrasts citā vietā, kur nu jau strādāju piekto gadu,” stāsta Romans. Tagad sīki negadījumi vien reti notiek ar Uzbekijas un Tadžikijas viesstrādniekiem Maskavā, jo šiem cilvēkiem ir zema braukšanas kultūra. Savukārt ar apbrīnojamu drosmi un spītību esot apveltīti Čečenijas maršruta taksometru vadītāji, kas braucot iespaidīgā ātrumā arī tad, ja mašīna ir pilna ar cilvēkiem. “Busiņš ir pārbāzts ar cilvēkiem un netiek ievēroti pat elementāri ceļu satiksmes noteikumi, kas var izraisīt neiedomājamas avārijas situācijas!” teic Romans. Savukārt vislabākā braukšanas kultūra esot Vācijā, kur cilvēki cits citu ciena vairāk, nekā jebkur citur.
Romans stāsta, lai arī mūsdienu tehnika ir augstā līmenī, arī tai gadoties dažādas ķibeles. Esot gadījies gan stāvēt ceļa malā, gan stāvlaukumā pat divas dienas. Šādās reizēs nereti talkā nākot kolēģi un pat sveši cilvēki. “Pārsvarā jau tiekam paši galā ar saviem spēkiem, izdomu un improvizāciju. Kas attiecas uz pārpratumiem, reiz gadījās arī viena nepareiza cipara dēļ pasta indeksā aizbraukt 600 kilometrus tālāk, nekā vajadzēja. Tad gan sanāca lielā skaidrošanās, kur mani paglāba vien neizdzēstā īsziņa ar adresi, kuru atsūtīja dispečers,” atceras Romans.
Ceļā jāuzmanās no zagļiem
Romans uzsver, ka tālbraucēja darbā visgrūtākais ir atrasties tālu no mājām un ģimenes. “Gandrīz visi ģimenes svētki, dzimšanas dienas, vārdadienas un citi svētki tiek pavadīti ceļā. Grūti ir arī tas, ka vajadzīgā brīdī nav iespējas palīdzēt ģimenei un jāprasa palīdzība draugiem un radiniekiem. Ceļā jāuzmanās arī no dažādiem zagļiem, afēristiem un krāpniekiem, kuri vienmēr siro pa stāvlaukumiem un ceļa malām gan Eiropā, gan Krievijā. Ir gadījies, ka, šoferiem guļot, no mašīnas klusiņām tiek iznests viss vērtīgākais un mostoties ir liels pārsteigums par to, kas īsti atgadījies, jo naktī nav dzirdēts nekāds troksnis,” stāsta Romans.
Tālbraucējs atzīst, ka no ilgas un monotonas braukšanas, aizdomājoties par ģimeni, darbu vai dzīvi, reizēm pat nepamani, kā ir paskrējusi diena un darba stundas, kuras nodevīgi reģistrē tahogrāfs un atrāda transporta inspekcijai, kura nadzīgi izraksta nesamērīgus naudas sodus par katru mazāko pārkāpumu darba un atpūtas režīmā. Romans stāsta, ka šajā darbā ir gadījumi, kad ir jāskaidrojas arī ar ceļu policiju, muitu un transporta inspekciju. “Nervus apēd arī dažādi indivīdi uz ceļa, kuri ar ceļu satiksmes noteikumiem ir “uz jūs”. Šajā darbā ir gaužām maz patīkama. Visvairāk man patīk atgriezties mājās, jo katru reizi tie ir kā mazi svētki ar dāvanām ģimenei, kura saprotoši un pacietīgi gaida mani atgriežamies no reisa. Tas vienmēr atsver visu prombūtnes grūtumu un negatīvo, kas piedzīvots ceļā,” saka Romans. ◆
