Tu dzimusi sāpēs kā cilvēka bērns, ne šūpulī mīkstā tu guldīta. Tik zemnieka sieva klēpīti salmu ar gādīgām rokām tev paklāja.
Tu dzimusi sāpēs kā cilvēka bērns,
Ne šūpulī mīkstā tu guldīta,
Tik zemnieka sieva klēpīti salmu
Ar gādīgām rokām tev paklāja.
Tu asinīs dzimi sagrautā būdā,
Kur ziemeļu vēji tika tev klāt,
Badā un salā ārdēta* tiki
Tu, mūsu Latvija, mīļotā māt!
Ne ūdenī dzidrā, bet sāļajos
sviedros
Tu mazgāta tiki, un uzaugi tu,
Un namu staltu ar ozola sienām
Cēla tev tauta, lai sargātu.
Tad uznāca negaiss, sagrāva namu,
Vēl trūka mums spēka un gudrības,
Par vājiem mēs bijām kā kaķēni akli,
Lai glābtos no pusgadsimta
verdzības.
Daudz upuru nesām, bet palikām
dzīvi,
Jo mīlējām tevi, Latvija,
Mēs ticējām vienmēr, ka atgūsim
brīvi
Zem karoga tava, Tēvija.
Mēs sveicam tevi, Latvija mūsu,
Tev astoņdesmit četri gadi jau,
Vien kopā ar tevi dzīvosim mūžos,
Tikai ar tevi, cita ceļa mums nav!
* rūdīta
***
Autors Konstantīns Rozenbergs ir dzimis 1918.gadā. Bērnību pavadījis Jaunlaicenes pagasta “Mellekauļos”. Mācījies Jaunlaicenes pamatskolā jeb Majorskolā, kā to sauca.
1940.gada 18.novembrī apcietināts un ieslodzīts Daugavpils cietumā. Karam sākoties, izvests uz Sibīriju, kur pavadīja 10 gadus. Pēc tam izsūtīts vēlreiz – specizsūtījumā līdz 1957.gadam. K.Rozenbergs atgriezās Latvijā 1975.gadā.
