Lilijana Rohņana pirmā ģimenē šogad ieguvusi Latvijas pilsonību. Droši vien arī jaunākie brāļi – Nikolajs un Georgijs, tāpat pastarīte Marija izvēlēsies mūsu valsts pavalstniecību.
Lilijana Rohņana pirmā ģimenē šogad ieguvusi Latvijas pilsonību. Droši vien arī jaunākie brāļi – Nikolajs un Georgijs, tāpat pastarīte Marija izvēlēsies mūsu valsts pavalstniecību. Bet vecāki skumst pēc dzimtajām vietām.
Trapenē dzīvoju no trīs gadu vecuma. Ukrainā, Bukovinā, esmu tikai ciemojusies.
“Kad aizbraucam pie vecmāmiņas, gribas atpakaļ, jo te viss ir tuvs un pazīstams. Pirmo apguvu rumāņu valodu, tajā runājam ģimenē. Veikalā, kur strādāju, un citur sarunājos latviski. Pazīstu cilvēkus, kas te dzīvo daudzus gadus, bet neprot valsts valodu. Arī mans tēvs nerunā latviski,” stāsta Lilijana.
Māte Domnika atzīst, ka vīrs vēlas atgriezties savā dzimtenē, tomēr ģimenes referendumā izlemts palikt Latvijā, jo viņa ierosinājumu atbalsta tikai dēls Nikolajs. “Vecākā meita saka – neesmu vainīga, ka augu šajā vidē un iemīlēju to, tāpat arī latviešu kultūru, mūziku un valodu. Protams, no dzimtās valodas un tradīcijām nekad neatteiksimies,” saka D.Rohņana. Arī viņa ir pieradusi dzīvot “Indriķu” lauku māju klusumā. Tomēr atzīst, ka pieaugušajiem ir grūtāk iemācīties latviešu valodu.
Strādā kopā ar latviešiem
Tēvs Nikolajs Rohņans ir celtnieks. “Visi mani darbabiedri ir latvieši, bet es nesaprotu viņu valodu. Sarunājamies krieviski. Zinu atsevišķus vārdu nozīmi un nojaušu, par ko ir runa. Tomēr teikto nesaprotu. Tāpat kā, iemācījies burtus, nevari lasīt, tā arī man neizdodas izprast teikto,” skaidro Nikolajs. Viņš uzskata, ka absurda ir arī situācija, ja rumāņu ģimenē bērni neprot dzimto valodu un runā tikai latviski. “Tā varētu būt, ja viens no vecākiem ir latvietis. Bet es steidzos mājās, lai varētu dzirdēt rumāņu valodu.” klāsta N.Rohņans. Domnika atzīst, ka latviešu valoda ir grūta, jo vārdiem ir garumzīmes un daudz gramatisku formu.
Nikolajs nejūt vajadzību iegūt pilsoņa tiesības vēlēt un būt ievēlētam. “Meita ir pilsone, un viņa balso. Liekas, ka vēlēšanu rezultāti mūsu dzīvi maz ietekmē, tāpēc nejūtu, ka man kaut kas būtu atņemts,” viņš secina. Rohņani nav bijuši un nevēlas būt Ukrainas pilsoņi. Ar Krieviju viņiem nav nekādu sakaru. Ja būtu iespēja, Nikolajs izvēlētos Rumānijas pavalstniecību, tomēr dzīvotu Latvijā. “Ir liela starpība – būt Latvijas pilsonim vai latvietim. Mēs esam un vienmēr būsim rumāņi,” saka N.Rohņans.
Ceļ māju rumāņu stilā
Ģimene nopirkusi māju, kas zemesgrāmatā izrādījusies reģistrēta kā šķūnis. Notiek remonts, un nākamajā rudenī mājas būvdarbus pabeigs. Tad ģimene varēs dzīvot rumāņu stila ēkā. “Visu laiku cerēju, ka aizbrauksim. Tagad ir skaidrs, ka paliksim, tātad vajadzīga īsta māja,” saka tēvs. Bukovinā katrā ģimenē ir vismaz viens celtnieks. Nikolajs šo prasmi ir apguvis no bērnu dienām.
“Pirms braukšanas uz Latviju nevarēju iedomāties, ka māja var būt pamesta vai nepiederēt nevienam. Aizkarpatos katram ir sava māja, jo ģimenēs ir pieci seši bērni. Mēs bijām astoņi. Ja ir četri dēli, katram vajadzīga sava māja,” viņš skaidro. Nikolaju pārsteidz, ka te maz interesē celtnieka profesija.
Viņš atzīst, ka Latvijā ir daudz ko iemācījies. Te pushektāru sakņu dārza apstrādājot, apsējot un novācot ātrāk nekā Bukovinā trīs reizes mazāku platību, jo tur to darot ar kapli un rokām. “Stāstīju, ka, stādot kartupeļus, veidot vagas un pēc tam tās aizdzīt ar zirgu var ātrāk, bet viņi domā, ka jokoju. Tāpat lieli brīnumi bija, ka sienu var žāvēt zārdos,” salīdzina N.Rohņans.
Negrib dzīvot bez bērniem
Vecāki pat iedomāties nespēj, ka varētu doties prom no Latvijas, kad visi bērni būs izauguši un patstāvīgi. “Tad mēs viņus neredzēsim. Kam tad dzīvojam? Kam es ceļu māju? Varbūt sev? Ko es viens darīšu mājā?” nesaprot Nikolajs. Viņš ir pārliecināts, ka tikai visi kopā var būt laimīgi. Domnika norāda, ka varēs celt tik māju, cik vajadzēs jaunajiem. Liliāna gribot dzīvot pilsētā. Tēvs uzskata, ka viņa varētu strādāt par tulku Rumānijas vēstniecībā, ja tāda būtu Latvijā.
Rohņani uzsver, ka svarīgākais ir cienīt citus cilvēkus, lai arī kādi tie būtu. Pagasta iedzīvotāji atzinīgi vērtē viņu atsaucību un laipnību.
