Guntis Blūms PSRS tautas deputāts bija no 1989. līdz 1991.gadam. Viņa deputāta karjera beidzās līdz ar puču.
Guntis Blūms PSRS tautas deputāts bija no 1989. līdz 1991.gadam. Viņa deputāta karjera beidzās līdz ar puču. Par PSRS tautas deputātu G.Blūmu ievēlēja no sabiedriskās organizācijas – DOSAAF (padomju tehnisko sporta klubu apvienība). No tās savukārt viņu izvirzīja kā pazīstamu motokrosu tiesnesi un sacensību organizatoru.
G.Blūms pats uzsver, ka “nekādas demokrātijas šādā deputātu kandidātu izvirzīšanā nebija”, bet tā esot sagadījies, ka motosporta aprindās viņu ievēroja un novērtēja. G.Blūmam bija lemts personiski izdzīvot PSRS sabrukumu un Latvijas neatkarības atjaunošanu, “pielikt šajā procesā savu plecu”.
G.Blūms uzsver, ka Latvijas neatkarības atgūšana aizsākās Rakstnieku savienības kongresā 1989.gadā. Pēc tam bija Tautas fronte, līdz Latvijas PSR Augstākajā padomē nobalsoja par valsts neatkarību.
“1991.gada 4.maijā Latvijas PSR Augstākā padome pasludināja Latvijas neatkarību. Tajā zālē toreiz atrados arī es. balsot nebija tiesību, bet emocionāli biju kopā ar balsotājiem. Taču toreiz to daudzi saprata tikai kā pārejas periodu. Tad bija augusta pučs, kas kļuva par katalizatoru, radot apstākļus un iespēju pilnīgai valstiskai neatkarībai. Pučs izgāzās,” prāto G.Blūms.
Pēc puča viņš vairs neesot braucis piedalīties PSRS tautas deputātu kongresos. Tā bijusi principiāla politiska nostādne. “Mēs bijām nolēmuši, ka Latvija atdalās no PSRS. Kāpēc mūsu cilvēkiem braukt uz turienes Augstāko padomi, ja tas uz mums vairs neattiecas,” saka G.Blūms. Viena daļa deputātu no Latvijas tomēr braukusi uz Maskavu.
Viņš nepiekrīt tiem, kas apgalvo, ka Latvijai brīvība tika uzdāvināta. “Tā gluži nebija. Taču nevar noliegt, ka apstākļu sakritība bija labvēlīga. Mihailu Gorbačovu nobīdīja malā Boriss Jeļcins. Viņš atzina Latvijas neatkarību,” saka G.Blūms.
Bija Tautas frontes un Interfrontes frakcija
Trīs gadus pirms valstiskās neatkarības atgūšanas PSRS tautas deputātu kongresos, kā stāsta G.Blūms, Latvijas pārstāvji bija sadalījušies divās frakcijās – Tautas frontes un Interfrontes. Līdzīgs spēku sadalījums bijis arī Igaunijas un Lietuvas pārstāvju vidū PSRS tautas deputātu kongresos. Bet Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Moldovas tautas deputāti bija sadalījušies trīs grupās, lielākajai daļai nebija sava personiskā viedokļa – agresivno poslušnoje boļšinstvo (agresīvi paklausīgais vairākums).
“Tautas frontes frakcijā no Latvijas pārstāvjiem bija lielākā daļa – vismaz 37. Kopā ar mums bija deputāti Jānis Peters, Dainis Īvāns, Juris Bojārs, Edvīns Inkēns, Andrejs Cīrulis, Mavriks Vulfsons, Vilnis Edvīns Bresis, Anatolijs Gorbunovs, Jānis Vagris, Jānis Vanags (no Madonas), Druvis Skulte, Džemma Skulme, Ivars Strautiņš un citi,” atceras G.Blūms. Interfrontes frakcijā bijis nedaudz vairāk par desmit deputātiem no Latvijas – Alfrēds Rubiks un citi. Visagresīvākais bija Viktors Alksnis.
Katrai frakcijai bijusi skaidra pozīcija. Interfrontē viens no aktīvākajiem “ruporiem” bijis V.Alksnis. No Tautas frontes frakcijas bieži uzstājies M.Vulfsons, Andrejs Dancbergs, Andrejs Eizāns (miris šogad), arī E.Inkēns. “Pie runāšanas tikt klāt bija diezgan grūti,” atminas stāstītājs. Viņš augstu vērtē tobrīdējā Latvijas Komunistiskās partijas pirmā sekretāra J.Vagra pozīciju PSRS tautas deputātu kongresos. “Viņš bija Tautas frontes pusē. Arī puča laikā,” stāsta G.Blūms.
Viņš kopā ar Voldemāru Šļakotu no Latvijas darbojies PSRS tautas deputātu starpreģionālajā grupā, kurā pavisam bija apmēram 400 cilvēku. Baltijas pārstāvji tur bija mazākumā, vairāk bija Krievijas pārstāvju. Viņi bija deputātu progresīvākā daļa.
Balsojums atņēma partijai vadošo lomu
G.Blūms atminas vairākus būtiskus lēmumus, darbojoties PSRS Augstākajā padomē. Viens no tiem – par Komunistiskās partijas vadošo lomu, kādu līdz tam noteica valsts Konstitūcija. “Balsojām par šo jautājumu un panācām, ka pantu par partijas vadošo lomu izņem no Konstitūcijas,” stāsta viņš.
Vēl izskatīja jautājumu par Molotova – Rībentropa paktu. PSRS līdz tam nebija atzinusi, ka bijuši noslēgti slepeni vienošanās protokoli. Tāpēc debates bija asas. Pirmajā vakarā nenobalsoja par šā fakta atzīšanu, kaut strīdi turpinājās līdz divpadsmitiem vakarā. “Progresīvie prāti sen zināja patiesību. Tomēr Aleksandram Jakovļevam, kas vadīja komisiju, kas gatavoja šo jautājumu, otrajā dienā izdevās panākt pozitīvu balsojumu. Viņš informēja deputātus, ka atradis papildu apliecinājumus par Molotova – Rībentropa slepeno vienošanos,” stāsta G.Blūms. Vēlāk, lasot valstsvīru memuārus, viņš uzzinājis, ka pazudušie dokumenti atradušies M.Gorbačova arhīvā.
G.Blūms atceras, ka, darbojoties PSRS tautas deputātu kongresā, bija vajadzīga diplomātija un pacietība. Ar klaju sava viedokļa demonstrēšanu vēlamo rezultātu panākt nebija iespējams. Deputāti no Latvijas bija dažādi, un dažādi arī uzvedās. Tomēr šo uzvedību noteica iekšējā pārliecība.
Pēc puča notika vēl viens PSRS Augstākās padomes kongress, kurā balsoja par PSRS likvidāciju. G.Blūms šajā balsojumā nepiedalījās, jo uz Maskavu vairs nebrauca. Jau bija pasludināta mūsu valsts neatkarība.
Puča laikā bija mājās
Toreiz G.Blūms bija Gulbenes rajona padomes priekšsēdētājs. Tas nebija algots amats, taču viņš uzņēmās politisko atbildību, arī augusta puča laikā, aktīvi darbojoties Tautas frontē.
“Negatīvi pret mums bija noskaņota daļa toreizējās milicijas darbinieku, turpretim otra daļa bija noskaņota pozitīvi. To varēja just. Bez šaubām, darbojās drošības komiteja. To klaji redzēt nevarēja. Taču pārsvarā vietējās sabiedrības nostāja bija patriotiska. Daudzi nebaidījās ne no kā. Arī mūsu rajona padomes darbinieki,” atceras G.Blūms.
Šis laiks bijis interesants. Tas daudziem bija pārdomu laiks. Turklāt nav bijis nevajadzīgas agresijas. No sabiedriskajiem darbinieki vairāk bija politiski aktīvo.
“Gulbenē neviens neuzdrošinājās atklāti atbalstīt puču. Mēs toreiz pieņēmām lēmumu, kurā paudām pārliecību, ka esam par Latvijas neatkarību. Šo dokumentu parakstīja daudzi vietējie sabiedriskie darbinieki. Rīgā vēl šādi neviens oficiāli nostāju nebija paudis. Arī omonieši bija atbraukuši uz Gulbeni, taču nekādu incidentu nebija,” stāsta viņš.
Ļeņina aizstāvji draud uzsūtīt desantu
Kaut arī lēmums par Ļeņina pieminekļa aizvākšanu Gulbenes rajona padomē bija pieņemts jau pirms puča, tomēr iecerēto notikumu ilgi atlika. “Mūs mutiski brīdināja, ka desantnieki no Strautiņiem uzreiz būs klāt un tos, kas grib aizvākt Ļeņinu, piekaus. Kam tas vajadzīgs? Personīgi es un arī Gulbenes rajona padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs saņēma rakstisku brīdinājumu no PSRS iekšlietu ministra, lai “neduramies klāt” Ļeņinam. Nobijušies nebijām, bet bijām piesardzīgi. Tāpēc piemineklis pilsētā nostāvēja ilgi,” stāsta G.Blūms.
1991.gada 21.augustā Gulbenes rajona padomē kopā sanāca rajona padomes pārstāvji Nikolajs Stepanovs, Donāts Veikšāns un Elmārs Eleksis, kā arī vietējie uzņēmumu pārstāvji Dailis Kaparšmits un Alberts Timma. Viņi piedāvājuši automašīnu un ceļamkrānu. No Staru sovhoza atbrauca Andris Morguns ar metināmo agregātu. “Atzīmējām puča galu,” atceras G.Blūms.
22.augustā – tas bija piektdienas rīts – pieminekli aizvāca. “Redzēju, ka no partijas komitejas kāds cilvēks skriešus devās uz kara komisariātu, tomēr nekas ļauns nenotika. Desantnieki neatbrauca. Pučs bija zaudēts. Ļeņins bija prom,” stāsta G.Blūms. Pēc tam “ziņkārīgie” ar helikopetru lidojuši pāri Gulbenes rajonam un visur meklējuši pieminekli. Bet tas joprojām (jau 11 gadus) stāv iesaiņots koka kastē turpat, kur nolikts – tagadējā SIA “RCI Gulbene” teritorijā.
Pēc puča Maskavu ierauga citādu
Tūlīt pēc puča – 23.augustā – G.Blūms atkal bijis Maskavā. “”Baltajā namā” mums bija sapulce. Uzzinājām, cik nopietni viss ir bijis. Tas varēja beigties ar izsūtījumu uz Sibīriju, tomēr notika citādi. Maskavā pret pučistiem nostāja bija tikpat nemīļa kā Latvijā,” stāsta G.Blūms. Bēru dienā, kad apglabāja trīs puča laikā bojā gājušos, pavadītāju bija jūra.
Viss “Baltais nams” bija izdaiļots ar grafīti mākslu. Ar aerosolu bija uzraudzīti visādi vārdi, kādos nodēvēti pučisti. Daudzi no šiem vārdiem bija tieši – tipiska “krievu folklora”.
“Tas bija izšķirīgs, taču arī interesants laiks. Nedomāju, ka vēstures virzība varēja notikt bez cilvēku labās gribas. Impērija, bez šaubām, bija sabrukusi. Tas bija tikai laika jautājums. Domāju, ka pučistu personības bija par vāju, lai cerētu uz uzvaru. Tāpēc pučs izgāzās un upuru bija maz. Par laimi, maz,” domā G.Blūms.
Augstu viņš vērtē B.Jeļcinu, kas, bez šaubām, esot stipra personība. Toreiz viņš to pierādīja. Taču vēlāk izrādījās, ka alkohols ir stiprāks par viņu. Tomēr B.Jeļcina popularitātei tas nekaitē un viņa vēsturiskā loma ir nepārvērtējama.
Bijušie PSRS tautas deputāti tautfontieši Latvijā joprojām rīko tikšanās. “Mums ir savs klubiņš. Kopā pulcina M.Kosteņecka. Atceramies bijušo, pārrunājam šodienu, spriežam par Latvijas nākotni,” stāsta G.Blūms.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Guntis Blūms.
Dzimšanas gads un vieta: 1942.gada 2.jūlijs, Alūksnes rajona Annas pagasts.
Izglītība: augstākā, beidzis Jelgavas Lauksaimniecības akadēmiju, iegūstot inženiera – mehāniķa specialitāti.
Dzīvesvieta: Gulbenes rajona Daukstu pagasts.
Līdzšinējās darbavietas:
18 gadus strādājis par inženieri mehāniķi kolhozos un sovhozos Balvu un Gulbenes rajonā,
13 gadus bijis Staru sovhoza direktors Daukstu pagastā, pēc tam strādājis kokapstrādes uzņēmumā “Graudiņš un dēli” un Gulbenes Lauksaimniecības konsultāciju dienestā.
Sabiedriskais darbs: bijis PSRS tautas deputāts, Gulbenes rajona padomes priekšsēdētājs, Daukstu pagasta padomes deputāts.
Ģimene: precējies – dzīvesbiedre Ārija, ir dēls Valdis, meita Ingrīda un trīs mazbērni – Dita, Kristens un Roberts.
Hobijs: starptautiskās kategorijas tiesnesis motokrosā, regulāri piedalās motokrosu rīkošanā Daukstu pagastā Staru mototrasē.
Tagadējā nodarbošanās: no 2000.gada marta ir Daukstu pagasta padomes priekšsēdētājs.
