Ar prieku allaž uzņemu aicinājumu kaut uz īsu mirkli apmeklēt šos vasarniekus.
59.
Ar prieku allaž uzņemu aicinājumu kaut uz īsu mirkli apmeklēt šos vasarniekus. Veclaicīgais un modernizētais mājas interjers un savstarpējo attiecību krāšņums, pašas kundzes gatavotās neparastās un veselīgās maltītes, piedāvātā laba dzēriena glāze, uzmundrinošas runas. Kā man tur patīk! Te ir jūtams, ka šie cilvēki zina savu sūtību, prot stāstīt un arī uzklausīt. Ja kādam šinī ģimenē gadās saslimt, tādā labestīgā noskaņojumā pat slimību padodas vieglāk uzveikt. Pēc Treiju mājas apmeklējuma možums vairākām dienām. Kur tad vēl dārza gardās veltes!
Gandrīz blakus “Mūsmājām” ir otras vasaras mājas, patiesībā vienkārša būdiņa, kur reizēm, savus vecākus pieminot, viesojas folkloriste Rita Drīzule. Ja nebūtu šīs saskares ar profesionālu folkloristu, vai es zinātu, kā tautasdziesmā izteikta saulītes rotāšana? Viņa ir speciāliste arī mūsu ciema folklorā, un viņas uzvārda nesēji iepriekšējās paaudzēs arī papildinājuši Barontēva Dainu skapi. Lasu viņas dāvātos un apkopotos folkloras izdevumus un brīnos, cik dziļa ir tautas garamantu filozofija, kaut vai šī mūsu ciemā pierakstītā četrrinde:
Es papriekšu dziedātāja,
Es vidū stāvētāja;
Kad papriekšu nedziedāšu,
Tad vidū nestāvēšu.
Vai arī ārsts sabiedrībā reizēm nav tāds vidū stāvētājs? Sava darba dēļ esmu vēlēta daudzos amatos, bijusi pat Augstākās tiesas piesēdētāja. Tas palīdzējis vērot sabiedrības norises un satikt interesantus cilvēkus. Ne katram tiek šāds gods. Ārsta dvēselē nav tikai tieksme skriet, ārstēt un griezt dzīvā miesā, sirds prasa garīgās vērtības, un labi, ja dzīve tās neliedz. Kad saule debessjumā uzkāpj līdz Jāņiem, Druvienas pusē, tur, kur iet Poruka Kukažiņas ceļš no Tilta kroga mūsu ciema galā uz Silamačiem, izveidojās jauka tradīcija: brīvā dabā Rīgas teātru aktieri atved “Skroderdienas Silmačos”. Pirmo reizi tas notika mūsu dziesmotās otrās atmodas sākumā. Tad es pilnībā uzzināju, kāds garīgs potenciāls un dziļš latviskums slēpjas Daiņa un Daces Birņu būtībā. Kopā ar Zigfrīdu Kalniņu, Drāmas teātra direktora vietnieku, tapa brīnums – atbrīvoto latviešu dvēseļu saplūšana vienā elpā, vienā līgodziesmā. Arī es tur biju un kopā ar citiem mediķiem dežurēju, neatliekamo palīdzību sniedzot vienam otram vārgākam skatītājam. Pirmie “Silmači” ir un paliek augstākais punkts, un tālākais ir tikai jauka tradīcija, kas vairs nespēj sasniegt šo augstumu. Tā bija dvēseļu ekstāze, milzīga garīga piepildījuma sajūta, un tā nenokrita no gaisa, to radīja cilvēki, tādi paši homo sapiens kā daudzi citi, bet ar savu īpašu auru, latvisko būtību.
Tāda īpaša aura ir arī Ligitai Zvaigznekalnei, Druvienas vecās skolas – muzeja vadītājai. Vai viņa, vadot ekskursijas pa Poruku Jāņa, bibliogrāfa Jāņa Misiņa, mākslinieka Straumes un citu kultūras darbinieku dzīves ceļiem, ir atkārtojusi kādu frāzi kā iemācītu dziesmiņu vairākas reizes? Daudzreiz esmu viņu klausījusies un vienmēr uztvērusi rakstos atrasto jauno un nedzirdēto. Kad viņa saka: “Cibiņš nekad nebija nevienam sitis…”, viņas acīs parādās mirdzošas līdzjūtības asaras. Es arvien lepojos, ka blakus mūsu ciemam ir Druviena, tas rosina darboties, un druvēnieši ir arī mani labestīgie pacienti. Pabūt viņu kultūras namā uz kādu pasākumu ir vairāk nekā bauda, un tā ir alga par manu darbu. Ciešs un draudzīgs rokasspiediens reizēm ir vērtīgāks par materiālu atlīdzību. Labs cilvēks aizgāja, bet viņa mirdzums vēl ilgi paliek. Atmiņu kamolu var tīt un tīt, un novakarēs atcerēties kopā izdzīvotās labās dienas. Ļauns un skaudīgs cilvēks aizgāja, durvis aizcirtās ar troksni un man nepaliek nekas. Sūrās atmiņas izgaisa kā dūmi debesīs, tik dūmu aizsegā es brīdi neredzēju zvaigznes…
12. Pasaules pamesli
Zinu, kā jau esmu mācīta, ka bērns nav pieaugušais miniatūrā, un, uzkrājot pieredzi, nāku pie atziņas, ka arī vecs cilvēks daudzos gadījumos savā domāšanā sāk līdzināties bērnam. Tā arī saka: “Tas jau bērna prātā!”
