Uz pasauli var paraudzīties kā uz gludi apaļu globusu un teikt: kas tur sevišķs! Bet var tajā saskatīt zilas jūras, ezerus un upju līknes, zaļus, noslēpumiem pilnus mežus un kalnus.
Uz pasauli var paraudzīties kā uz gludi apaļu globusu un teikt: kas tur sevišķs! Bet var tajā saskatīt zilas jūras, ezerus un upju līknes, zaļus, noslēpumiem pilnus mežus un kalnus, kuru baltās sniega cepures sacenšas ar mākoņu pūkainajām, it kā sapluinītajām villainēm.
Pelēkā novembra dienā var iet pa Rīgas centrālo ielu un pukoties par automašīnām, kas neskopojas ar netīra, vēsa ūdens šalti uz mēteļu stūriem, par zābakiem, kuri pamazām piesūcas ar mitrumu.
Bet uz visu var paraudzīties arī citādāk. Netīri brūnganpelēkajās peļķēs pamanīt, kā atspīd daudzstāvu namu silueti, koku lapas salīdzināt ar mazām bezairu laiviņām, kas uzskrējušas sēklim. Varbūt tā uz pasauli raudzījās pasaulslavenais mākslinieks Jānis Brekte, tagad to dara viņa meita Ilona Brekte un viņas bērni Patricija un Kristians Brektes, liekot redzētajam atdzimt gleznās, akvareļos, grafikās un instalācijās.
Mākslinieki trīs paaudzēs
‘’Vasaras pavadu Gulbenes rajona Lizuma pagasta “Sauliešos” – tēva Jāņa Brektes dzimtajās mājās, kur tapuši vairāki mani darbi. “Sauliešos” esmu izveidojusi nelielu gleznu galeriju. Arī tēva darbi apceļojuši dažādas izstādes un atrodas muzeju kolekcijās.
Bērni izauguši un kļuvuši par māksliniekiem, tāpēc man pirms gada radās doma iekārtot izstādi, kurā skatītāji varētu aplūkot trīs paaudžu mākslinieku darbus. Tā izstādes apmeklētajiem ir lieliska iespēja izvērtēt un salīdzināt, ko mēs katrs spējam,” saka Ilona Brekte, nosaucot ideju par savdabīgu eksperimentu un priecājas, ka viņas bērniem skatījums uz dzīvi ir atšķirīgs.
“Mana un tēva māksla ir piezemētāka, tendēta uz reālo. Patricija ir grafiķe, kuras darbi man patīk, bet viņai ir arī jaukas gleznas. Kristiana domu lidojums ir fantāzijas pārpilns,” vērtē Ilona.
Kritika ir abpusēja
Ilona stāsta, ka tas, ja ģimenē vairākās paaudzēs ir mākslinieki, veicina viņu radošo izaugsmi.
“Kritika mums ir abpusēja. Bērni izsaka viedokli par maniem darbiem, es vērtēju viņu veikumu. Ja kritika neaizvaino, tā ir vajadzīga. Arī tēvs norādīja uz trūkumiem manās gleznās. Daudz esmu no viņa ieteikumiem mācījusies, saglabājot individualitāti. Cilvēku, īpaši radošu personību savstarpēja domu apmaiņa ir ne tikai vajadzīga, bet liela vērtība,” uzskata māksliniece.
Jaunajiem jāveido rokraksts
Mākslas pasaulē paralēli klasiskajiem mākslinieku darbiem nostājas modernisma piemēri. Ilona bilst, ka jau esot paspējusi pierast pie novitātēm.
“Modernā māksla nav nekas ārkārtējs. Protams, to tāpat kā katru mākslu var pieņemt vai noraidīt. Cilvēkiem ir izvēles iespējas. Arī tad, kad pati biju jauna, nedaudz aizrāvos ar dažādiem mākslas virzieniem. Piemēram, ar kubismu un abstrakcionismu, bet tas viss bija pārejoši,” atceras Ilona.
Ik gadu Mākslas akadēmijas beigšanas diplomu saņem jaunie mākslinieki, kuriem jārod vieta daudzveidīgajā mākslas pasaulē. Daļa no viņiem to spējusi jau studiju gados, daļai sevis apliecināšana jāsāk, turot rokās diplomu ar ierakstu “Mākslinieks”.
“Māksliniekam šodien ir jābūt aktīvam. Pašam jārod informācija par mākslas pasaulē notiekošo un iespēja piedalīties dažādās izstādēs. Piemēram, mana meita kopš 1997.gada piedalās dažādās izstādēs. Katra no tām veido mākslinieka pieredzi. Nesen trīs viņas darbi bija skatāmi Baltijas jūras valstu grafikas izstādē Kaļiņingradā, kur Latviju pārstāvēja desmit mākslinieki. Patricijas darbi piedalījušies arī miniatūru izstādē Portugālē un šobrīd skatāmi izstādē Tallinā,” stāsta I. Brekte. Tas nav tikai prieks par mākslinieci, bet mātes prieks par meitas panākumiem.
Talantam jābūt asinīs
“Cilvēks var un arī nevar pārmantot talantu, bet, manuprāt, tam jābūt asinīs,” uzskata gleznotāja.
“Mans tēvs bija mākslinieks, tagad mākslinieki ir mani bērni. Kas zina, varbūt par tādiem kļūs arī mani mazbērni. Par mākslinieku ir jāpiedzimst. Zīmēt, veidot un gleznot var iemācīties visi, bet radītajam ir jānāk caur sirdi, tikai tad darbam būs dvēsele. Arī mūzikas instrumentu var spēlēt tehniski pareizi, bet klausītājiem izpildījums šķitīs garlaicīgs. Citādāk, ja mūziķim ir talants. Agrāk vai vēlāk atklājas – ir vai nav cilvēkam talants. Tā trūkumu noslēpt nevar,” pārliecināta māksliniece.
Visu ātri pamanījusi
I.Brekte ievērojusi, ka Patricija un Kristians kopš mazotnes raudzījuši pēc krāsām un zīmuļiem, bet viņu vectēvs bijis pirmais mākslas stundu pasniedzējs.
“Kādā radioraidījumā dzirdēju izteikumu, ka tas, ko bērnā ieliekam līdz četru gadu vecumam, viņā saglabāsies visu mūžu. Tās tas patiesi ir. Tēvs nespieda man kļūt par mākslinieci, arī pati biju kategoriska pret mākslu, bet visi, kas nāca pie mums ciemos, uzlūkojuši manus darbus, tēvam bilda, ka meita noteikti būs māksliniece,” atceras Ilona.
Mācoties vidusskolā, viņa sapratusi, ka studēs Mākslas akadēmijā. “Tēvs bija pārsteigts un vaicāja, ko es akadēmijā darīšot, ja zīmēt nemākot. Viņš iedeva man krāsas un lika uzgleznot kluso dabu. Izdarīto novērtēja atzinīgi. Paralēli mācībām, trīs gadus apmeklēju vakara kursus akadēmijā,” stāsta I.Brekte.
Aizsteidzas priekšā tēvam
Jānis Brekte gleznojis akvareļtehnikā, veidojis industriālu ainavu ciklus, viņa mākslas darbu plašajā pūrā ir figurālie darbi un klusās dabas.
“Tēvs bija liels meistars. Viņam praktiski padevās viss. Mana mākslas ceļa sākums bija klusā daba. Tad iesāku gleznot puķes. Tēvs apskatīja manus darbus un atzina, ka viņš tā gleznot ziedus tomēr neprastu. Centos aizvien vairāk attīstīt ziedu gleznojumus, saprotot, ka tā ir vienīgā vieta, kur varu pārspēt tēvu,” Ilona pauž apņēmību, kam ļāvusi piedzimt pirms daudziem gadiem.
No Ilonas darbiem uz mums raugās visdažādākās puķes – koši dzeltenas saulespuķes, košsarkanas magones, lapās paslēpušies pīlādžogu ķekari un ceriņu varenās ziedu vāles.
“Man ļoti patīk magones, saulespuķes un dažādi dadži. Rudeņos priecājos par sausajiem ziediem. Labprāt gleznoju nokaltušas puķes un augus, jo tiem ir neatkārtojama, vienreizēja forma un līnijas. Pēdējais darbs, ko nesen pabeidzu, bija nokaltušas saulespuķes. Manuprāt, izdevās,” saka māksliniece, kura dzīvo krāsu daudzveidībā.
Ir vajadzīgs noskaņojums
Nepareizi ir uzskatīt, ka gleznot var jebkurā vietā un brīdī. Ilona tā nevar. Viņai ir vajadzīgs noskaņojums un vēlme ņemt rokās krāsas un otu.
“Ja pie mākslas darba strādāju negribot, nekas neizdodas. Ir tikai veltīgi izšķērdēts laiks. Ja es strādāju, tad man ir būtiski, lai neviens netraucē, jo tikai tā ir iespējams sarunāties ar topošo darbu. Tāpēc labprātāk gleznoju “Sauliešos”, kur katram ir sava darbnīca, nevis Rīgā, kur vienā darbnīcā strādājam vairāki mākslinieki.
Manam dēlam ir vajadzīgs plašums, kuru viņš ātri vien pasteidzas piejaukt. Man ir būtiski, lai viss, kas ir apkārt, būtu komplekss,” Ilona nebaidās raksturot sevi un citus. Tiem, kas apņēmušies iet pa mākslas ceļu, viņa novēl attīstīt talantu.
Fakti
Jānis Brekte dzimis 1920. gadā Rīgā. Gleznojis akvareļtehnikā Latvijas dabas ainavas, veidojis industriālu ainavu ciklus. Viņa gleznās skatāma Rīga dažādos gadalaikos. Īpašu popularitāti ieguvuši viņa Vecrīgas motīvi. Dažādās izstādēs piedalījies kopš 1943.gada. 1952.gadā kļuvis par Latvijas Mākslinieku savienības biedru.
Ilona Brekte absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas lietišķi dekoratīvo nodaļu, piedalījusies dažādās izstādēs. Daudzi viņas darbi atrodami privātkolekcijās dažādās pasaules valstīs. Kopš 1980.gada ir Latvijas Mākslinieku savienības biedre.
Patricija Brekte beigusi Jāņa Rozentāla mākslas vidusskolu un šobrīd studē Latvijas Mākslas akadēmijā grafikas nodaļā. Pirmā izstāde viņai bijusi Austrālijā. Aktīvi piedalās dažādās izstādēs Latvijā un ārzemēs.
Kristians Brekte pēc Rīgas Lietišķās mākslas koledžas beigšanas studē Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa veidotās instalācijas skatāmas dažādās izstādēs gan Latvijā, gan ārpus valsts robežām.
