“Cik stulbi viņš runā! Vai pirmo reizi nes sēru vēsti vecākiem?” domāju.
58.
“Cik stulbi viņš runā! Vai pirmo reizi nes sēru vēsti vecākiem?” domāju. Laikam arī pats sapratis, ka šī bēdīgā misija nav diezin ko veiksmīga, vēršas pie manis: “Ceru, ka jūs te vēl paliksiet, varbūt kādu nomierinošu injekciju…” un atsveicinās ar galvas mājienu.
Vēl labu laiku nedzirdu ierūcamies mašīnu. Plītī zvēro uguns kūriens… Nerunājam neko, vārdi te ir pārāk sīki. Beidzot māte nomet uz grīdas kūts halātu, galvas lakatu un iet istabā, dēla personīgās lietas rokās sažņaugusi. Uzdegtā elektriskās spuldzes gaisma liekas nežēlīgi spilgta.
Beidzot uzprasos: “Kur tad citi mājinieki?”
“Vēl kūtī.” Viņi nenāk, kā gribēdami kādas minūtes līdz rūgtajam biķerim aiztaupīt.
Beidzot veras durvis. Uzmetusi skatu ienācējiem, redzu pēc acīm, sejām, tēva sadugušā auguma, ka viņi visu zina. Tāpēc jau “kara kunga” mašīna aizbrauca pēc laba brīža. Viņš ir informējis…
“Nu tu esi vecākiem vienīgais, sargā viņus!” nosaka ciema priekšsēdētājs.
“Es zināju, ka viņš nepārnāks, es nojautu… Nu nav uz ko cerēt, viss ir skaidrs,” monotoni runā brālis.
Tēvs nesaka nevienu vārdu. Piesolu kādas nomierinošas zāles, bet viņi atsakās, iztikšot bez medikamentiem.
Braucot mājās, domāju, kāpēc, tūkstošiem kilometru tālu vestas, šīs “personiskās lietas” ir kā kāds dārgums? Bet varbūt mātei tas arī ir dārgums? Pēc dažām dienām no kultūras nama izvada Afganistānas varoni.
“Cinka zārkā varbūt nemaz nav mūsu zēna, un arī jaunā, spožā cepure uz zārka vāka pavisam nav valkāta,” tā māte.
Sanākušie pavadītāji klausās svešajā runātājā. Armijas formās tērptie zēni ik pa brīdim mainās godasardzē. Stāvu tālāk projām no zārka. Kabatā turu šļirci un zāles, ja mātei kļūs slikti. Viņai ir augsts asinsspiediens un vāja sirds. Bēru scenārijā paredzēts, ka bojāgājušā portrets jānes procesijas priekšgalā. Glīti ierāmēta fotogrāfija, smaidoša seja raugās uz mums. Kur tāds foto radies, tā arī neuzzinu. Varbūt viņi, “afgāņi”, safotografēti šādai vajadzībai? Kad aplī stāvam ap kapu, fotogrāfijas nesējs, karavīrs, nostājas pret māti. Nu viņi skatās viens uz otru – dēls un māte. Negaidot atskan apslāpēts kliedziens: “Aizvāciet to mana dēla bildi! Aizvāciet! Es nevaru…” “Kaut tikai viņa izturētu,” stāvot aiz muguras, domāju.
Daudzi raud, un droši vien visvairāk tās trīs mātes, kurām arī dēli Afganistānā. Pār kapiem nosprakst salūta zalves. Tā pie mums nav bijis un kaut tā vairs nekad nebūtu! Pēc neilga laika kapos uzliek arī pieminekli par bruņoto spēku līdzekļiem. Betona plāksnes celiņā – viss pēc svešas gaumes. Vecāki, mierinājumu meklējot, aizvien vāzēs liek savu sveicienu – ziedus. Tos te atnes arī cieminieki no labas sirds.
“Kas gan nav cilvēkam jāpārcieš?” aizvien domāju, ejot gar šo vietu. Varbūt laiks dziedēs dvēseles sāpes? Tas ir vienīgais ārsts. Vismaz šoreiz bēdas dziedēs tikai laiks, varbūt desmitiem gadu, varbūt vēl vairāk. Šīs sāpes gan attālinās, taču nerimst nekad.
11. Pateicība arī ir pasaules alga
Pasaulē labu cilvēku ir pietiekami daudz, un prieks ar tādiem kontaktēties. Katram, un arī ārstam, vajag vietiņu, kur aizskriet vai nu sirdi izkratīt, vai vienkārši paklusēt. Viena šāda vieta man ir Lieldakaros, kur daudzas savas dzīves vasaras pavada profesors Benjāmiņš Treijs ar kundzi un lielo ģimeni. Vēl atceros savā bērnībā satikto profesora tēvu Ādolfu Treiju, kura lielie augļu dārzi pagasta vidū ik pārgadus arī tagad bez īpašas kopšanas pavasara vējos purina balto ziedu krāšņumu un izplata brīnišķo ābeļziedu aromātu. Krietnā dzimta tur godā senču tikumus un kalpo par paraugu inteliģencē un viesmīlībā.
