Tunisija ceļotājus piesaista ar noslēpumaino arābu kultūru, senām tradīcijām, krāšņām un pārsteidzošām ainavām, balto smilšu pludmalēm, brīnumgardām datelēm un neaizmirstamiem saulrietiem Sahāras tuksnesī.
Tunisija ceļotājus piesaista ar noslēpumaino arābu kultūru, senām tradīcijām, krāšņām un pārsteidzošām ainavām, balto smilšu pludmalēm, brīnumgardām datelēm un neaizmirstamiem saulrietiem Sahāras tuksnesī. Tunisijā joprojām var veldzēties vasarā – koši zilās debesīs, kuras neklāj mākoņi un karstā saulē, kura debesīs met augstu loku.
Lai arī musulmaņu valsts, Tunisija tomēr ir gaužām miermīlīga un labvēlīga pret ikvienu tūristu. Protams, ierodoties Tunisijā, der apgūt, ka zaglēniem neuzmanīgs tūrists ir visvieglākais laupījums, ka musulmaņu sievietēm ne visai patīk, ja viņas fotografē, ka bāros, restorānos un ekskursijās vienmēr no pakalpojuma summas pieci līdz desmit procenti papildu būs jāsamaksā dzeramnaudā, kā arī to, ka ceļojuma somā noteikti jāieliek pludmales dvielis, kura lielākajā daļā Tunisijas viesnīcu nav. Turklāt ikvienu tūristu, kas “atnes” lietu, dēvē par labu un svētīgu viesi, ko vadījis pats Allāhs.
Pirmā doma – nogaršot dateles
Latvieti pārsteigt ar korķkoka birzīm Tunisijas ziemeļos esot grūti, bet ar dateļpalmām, kas milzīgos ķekaros gatavina saldus augļus, gan. Eiropas tūristam pārsteidzošas šķiet milzīgās mūžīgās olīvkoku audzes. Latvijā nav tik daudz ābeļdārzu, kā Tunisijā olīvdārzu.
Tunisieši apgalvo, ka dateles, ko eiropieši, arī latvieši, iepērk no viņu zemes, esot vismaz divus gadus vecas un tās vietējie iedzīvotāji izbarojot kamieļiem. Oktobris Tunisijā ir dateļu ražas laiks. Palmas, kuru zaros karājas ķekari, kā otrādi apgāzta vīna glāze. Katru ķekaru, kas paredzēts pārdošanai un eksportam, apliek ar dzeltenu plastmasas pārsedziņu. No malas skatoties – palma ar vairākām dzeltenām lampām. Dateli nedrīkst skart lietus. Tiklīdz tai pieskaras kaut viena ūdens pile, tā skaitās bojāta. Dateles, kas nokrīt zemē, arī izbaro dzīvniekiem. Ne reizi vien tūristi, apmierinot savu ziņkāri, ir pārliecinājušies, ka skaistās, dzeltenās dateles ir negatavas un ar rūgtu sīvumu kā pīlādžogas, bet gardākās – pašas sačervelējušākās un brūnākās.
No nelabvēļiem dārzus aizsargā kaktusu žogs. No šo kaktusu sarkanajiem augļiem tunisieši gatavo degvīnu. Gadās, ka kādam tūristam iekārojas auglītis, bet, tavu neražu, uz sarkanā bumbuļa ir tūkstošiem neredzamu adatiņu. Izlasīt “mazos matiņus” var tikai ar lupu un vismaz trīs dienas roka vēl samana durstīgās adatas. Tādēļ pirms augļa noplūkšanas der zināt, ka tam nav nekādas garšas.
Iepirkšanās – milzīgs šovs
Latvietis par nepieklājīgu uzskatīs cilvēku, kas, ienācis kādā iestādē, nesasveicinās. Tunisijā nepieklājīgi ir ienākt mazajā vecpilsētas tirgus bodītē un preci iegādāties par cenu, kuru pirmajā brīdī nosaka pārdevējs. Tie var būt tikai vīrieši. Precēm noteiktas cenas ir tikai lielveikalos, mazajos – tās veidojas, pārdevējam runājoties ar pircēju. Sākumā noteiktā cena ir trīs līdz piecas reizes lielāka nekā reālā tirgus cena. Mazajos veikalos var iegādāties visu, sākot ar smaržām lielās eļļas kanniņās un beidzot ar kamieli.
Tunisiešiem patīk blondīnes (varbūt tādēļ, ka viņu dāmas ir melnīgsnējas, ar brūnām acīm). Par skaistu dāmu pircējs var solīt pat 1000 kamieļuS apmaiņai pret sievu. Pārdevēji ir acīgi cilvēki, kas, pat kaulējoties ar daiļā dzimuma pārstāvi, teiks, ka cenu samazina tikai viņas skaisto acu, matu un lūpu dēļ. Iepirkšanās ir kā teātris, kur pircējam, izdzirdot sākotnējo cenu, jāatmet ar roku un jāiet no bodītes laukā. Pārdevējs noteikti skries pakaļ un jautās pēc klientam izdevīgās cenas. To var nosaukt mazu, bet ne apvainojoši zemu. Reizumis pārdevējs saķer galvu, saucot: “Bandito, bandito, kapitalisto!”
Sekss tunisiešu gaumē
Pēc abpusēji izdevīga iepirkuma, tunisietim ir paraža divreiz noskūpstīt otra cilvēka vaigus. Šādi mēdz atvadīties pat istabene no viesnīcas klienta. Ja starp abiem cilvēkiem radušās dziļas jūtas, tad varot saskūpstīties četras vai sešas reizes. Tūristi smejoties, ka tas esot sekss tunisiešu gaumē. Vecāka gadagājuma tunisietes nēsājot eiropeisku apģērbu, arī bikses. Savukārt jaunās, vēl pie vīra neizgājušās, galvu sedz lakatā, tomēr seju neaizklāj.
Tunisijas dienvidos piedāvātie nacionālie tērpi interesanti šķiet ne vienam vien tūristam, bet praktisku pielietojumu tiem atrast ir diezgan grūti. Sieviešu tērpi ir plati, ar nelielu greznojumu kakla izgriezuma vietā. Latvietes smej, ka šādu tērpu varētu izmantot par naktskreklu.
Vīriešu bikses, kuru staras ir sašaurinātas, bet vidus posms krietni pagarināts (pat līdz ceļiem) un salocīts ielocēs, latviešu vīrus neesot ieintriģējušas. Patiesībā šis apģērbs esot ērts un tajā nesvīstot, kas esot galvenais nosacījums Tunisijā, kur dažreiz vasarā mēdz būt pat 60 grādi pēc Celsija.
Labākais naktsklubs ir viesnīcā
Tunisijā nav naktsklubu un bāru, to neatļauj viņu reliģiskā piederība. Bet tunisieši nav nelgas un zina, kā tūristiem piedāvāt visu nepieciešamo, lai paši, vismaz Allāha acīs, būtu nevainojami. Naktsklubi un plaša izklaide ir tūristu viesnīcās. Vakaros zālē uzstājas faķīrs, kas guļ uz naglām un aicina dāmas staigāt pa muguru. Arī alkoholu var iegādāties tikai viesnīcā un viņu dēvētajos lielveikalos.
Kad no mošejām atskan ilgs signāls uz lūgšanām, dienas ritms nemainās. Citās musulmaņu zemēs, pat Ēģiptē, atskanot šādam saucienam, musulmaņi izklāj paklāju vietā, kur dzirdējuši saucienu un, pagriežoties uz Mekas pusi, lūdzas. Eiropeiskais dzīvesveids iespaidojis ne tikai kultūru un cilvēku izturēšanos, bet arī izpratni par ticību.
Tumsa atnāk acumirklī
Tiklīdz noriet saule, pār Tunisiju klājas tumsa un tikai baltās smiltis un debesis, kuras tikai retumis (citreiz reizi divos gados) sedz mākoņi, vēl izstaro gaismu. Vienīgais, kas var apdraudēt tūristu, ir zaglis. Noziegumus šajā valstī mēdzot pastrādāt tik reti, ka, izdzirdot par kādu slepkavību vai izvarošanu, ziņo visas televīzijas un prese. Slepkava par izdarīto noziegumu samaksā ar savu dzīvību.
Uz kamieļa muguras gaismā tūristi dodas Sahāras tuksnesī vērot saulesrietu. Saule noriet steidzīgi, bet rada skaistu krāsainu ainavu. Mājup tuksnesis jāšķērso jau tumsā.
Smiltīs saglabājusies cilvēces vēsture
Daudzās Tunisijas pilsētās – Kartāgā, Susā, Kairuanā, El Jemā, Dugā – vērojama seno romiešu civilizācija. Gadu simtos smiltīm aizputinātās kultūras vērtības saglabājušās gandrīz laika zoba neskartas, piemēram, Antonija pirts – sabiedriskā pirts, kuru cēluši zinoši cilvēki, kur jau tolaik domāts par kanalizāciju, siltā un karstā ūdens padevi un baseiniem. Publiskajam namam gan toreiz bijušas trīs durvis. Galvenās (lielās durvis) neprecētiem vīriem, bet sānos mazās durteles, pa kurām var tikai ielīst gandrīz rāpus – precētiem kungiem, kā arī tiem, kas kaunas no publiskā nama apmeklējuma.
Sabiedriskā tualete izveidota apaļā formā. Akmenī, kas izgatavots kā sēdeklis, iecirsti 20 caurumi, kas piemēroti, lai tie būtu ērti kungiem un dāmām. Sabiedriskajā tualetē, sēžot vienviet 20 vīriem, stundām esot iztirzātas filozofiskas tēmas.
Berberus nevar iekārdināt ar pilsētu
Dodoties pa Sahāras tuksnesi, izdodas ieraudzīt smiltīs piecu metru dziļumā izraktu milzīgu bedri. Tajā uz visām pusēm ir nelielas durtiņas, bet aiz tām – alām līdzīga telpa, kurā nav nevienas mēbeles, bet tikai grīdas paklājiņš un aitas vilnas segas. Tur dzīvo berberi – jauni un veci, arī bērni. Tunisijas valdība šajās alās dzīvojošajiem gan ievilkusi elektrību un arī ūdensvadu, lai dzīve būtu pēc iespējas cilvēciskāka. Bērni apmeklē skolas, ir izglītoti, tomēr neviens no viņiem nevēlas pamest vidi, kuru veidojuši viņu senči. Šajās smilšu alās naktīs, arī viņu maigajā ziemā ir silti, bet vasaras tveicē – patīkami vēsi.
Tūristi Sahāras tuksnesi labprāt apskata, sēžot kamielim mugurā. Gadījies, ka kādu tūristi jaunais un vēl tiepīgais kamielis vedis uz citu, nevis karavānas pusi. Jaunā sieviete saukusi pēc palīdzības, bet vietējie izvadātāji, noguruši no ikdienas darba, gājuši, pie sevis dungodami kādu meldiņu un nedzirdējuši saucienu. Protams, viņi laikus attapās un balto kamieli nolika ierindā, bet vēlāk gan piebilda: “Kamielis tāpat kā kaķis pēc divām, trim dienām atgriežas vietā, no kuras aizmucis.” Var jau būt, ka tunisietim pavadīt trīs dienas tuksnesī bez pārtikas ir tīrais nieks. Latvieši tam vēl nebija gatavi.
Iespējams arī brauciens ar džipiem pa rallija Parīze – Dakāra ceļiem. Tas nu ir piedzīvojums, kura laikā pat lieli vīri mēdzot saukt mammu palīgā.
Un kaut kur tuksneša vidū plešas plašas un zaļas oāzes. Tā esot paradīze ar ūdenskritumiem, ziedošiem kokiem, krūmiem un dziedošiem putniem. Un cilvēkam esot jādomā, kāpēc pasaulē, arī cilvēka dzīvē, ir tā, ka brīdī, kad viss šķiet tukšs, izžuvis un neinteresants, pēkšņi pamostas dzīvība. Ne no kā. Vienkārši – tuksneša vidū.
Liānas Jansones atmiņas par Tunisiju pierakstījusi Aija Pupila
***
Fakti
Tunisija ir valsts Ziemeļāfrikā, starp Gibraltāra šaurumu un Suecas kanālu Vidusjūras krastā. Rietumos tā robežojas ar Alžīriju, bet austrumos ar Lībiju. Tunisija arābu pasaulē ir liberālākā un eiropeiskākā valsts.
Tunisijas ziemeļos ir maigas ziemas un karstas, sausas vasaras. Valsts dienvidos – tuksnesis. Valsts teritorija ir aptuveni 164 tūkstoši kvadrātmetru. Tunisijā dzīvo apmēram deviņi miljoni iedzīvotāju.
Tunisieši ēdienos izmanto daudz tomātu, olīvas, piparus un ķiplokus. Tradicionāls ēdiens ir “brik” – plānas mīklas plāksnes, salocītas trīsstūrī ar pildījumu, kas gatavots no olām, sīki sagriezta tunča, kartupeļiem un pētersīļiem. Kuskuss ir slavenākais tunisiešu nacionālais ēdiens, kur izmanto vistas gaļu, zivis, kas pagatavotas kopā ar dārzeņiem.Masu uzliek uz kuskusa (kviešu putraimiem). Kuskusu gatavo īpašā divdaļīgā traukā: apakšējā daļā gatavo mērci, bet augšējā – putraimus.
Uz Latviju no Tunisijas labāk zvanīt no telefona automāta “Taxiphone”. Sarunas minūte maksās apmēram vienu Tunisijas dināru jeb 1000 milimas. Dinārs ir tikpat vērts kā viens ASV dolārs.
Galvaspilsētas Tunisas vecpilsētā Medīnā ir vairāk nekā 1000 gadu sena islama arhitektūras bagātību krātuve. Bardo muzejā ir lieliskas romiešu mozaīku kolekcijas. Senās Kartāgas drupas atrodas tikai dažus kilometrus ārpus pilsētas, pie Tunisas ezera.
