Kad naktī atskan telefona zvans un māte izmisumā sauc klausulē: “Dakter, ātrāk brauciet, Jānītis mirst!”, pat kārtīgi nesaģērbusies, braucu drebošu sirdi.
56.
Kad naktī atskan telefona zvans un māte izmisumā sauc klausulē: “Dakter, ātrāk brauciet, Jānītis mirst!”, pat kārtīgi nesaģērbusies, braucu drebošu sirdi. Par laimi, tas ir parasts gadījums: divgadīgajam bērnam temperatūra virs četrdesmit grādiem un krampji ir noņemami ar injekciju. Viss nokārtojas, un varam atviegloti uzelpot, ātro medicīnas palīdzību gaidot.
Saku sev: “Brauc nu, dakter, mājā un liecies uz auss. Jānītis nemirst.” Mājās kabatā atrodu desmit rubļu naudas zīmi – tā vecāki vērtē manu naktsdarbu. Ne par katru nakts izsaukumu tieku apbalvota.
Esmu pētījusi, kā notiek šādas “naudas šķiņķošanas”. Visbiežāk naudu ieliek konfekšu kastītē vai šokolādes tāfelē. Ar šokolādēm gadījušies arī kuriozi, kad kastīte tiek dota tālāk radiem vai draugiem uz jubilejām ar visu naudu. Ēdam dāvātās konfektes savā darba kolektīvā, jo ne jau nu mans nopelns vien ir slimnieka izārstēšanās. Arī kafijas sagāde ir mana prioritāte – lielāka alga, lielāki izdevumi. Lauku tortes, saldas, treknas un skaisti garnētas arī ēdam kopā. Tā ir astoņdesmitajos gados, kad mūsu pacienti ir arī pārtikuši cilvēki. Ēšana un tādējāda relaksācija ir brīnišķīga atslodze darbu starplaikā, kamēr ciemā briest atkal jauni nepatīkami un mazāk nepatīkami notikumi. Pat zirgs pirms smaga darba saņem auzu zebenieku kaklā.
Arī mediķu humori un parupjie joki pieder pie darba ikdienas, jo kaut kur taču negatīvās emocijas ir jāremdē. Arī ģimenes locekļi bieži ir zibensnovedēji. Savukārt asaras atvieglina vēl labāk. Kad pilna sirds un atveras asaru slūžas, pašam sevis kļūst tik žēl, ka citi žēlotāji var nebūt. Ar katru nodzīvotu gadu saprotu, ka katrs mediķis ir tikai cilvēks, kam būtu jāpietaupa arī sava veselība. Uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies – tas jau ir zināms.
Pēc kara visi gudri, un varētu tikai vēlēties, lai pacienti mēģinātu piedot arī mediķu neveiksmes, jo nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Nu jau varu uz abu roku pirkstiem saskatīt savus nelabvēļus, pret kuriem netīšām esmu bijusi vainīga. Ja nelabvēlis ir tikai iedomu slimnieks, kas jau daudzus ārstus tiranizējis, neuztraucos, tam nekur neviens nav labs. Tomēr bijuši arī ar mūsu vainu saistīti negadījumi. “Modē” pie kāju asinsvadu sklerozes un draudošas kāju gangrēnas jeb audu atmiršanas ir intraarteriālas injekcijas ar stipri iedarbīgām vielām. Manipulācija ir iespaidīga, tehniski nav grūta, un iemaņas viegli apgūstamas. Pareizi atrodot ciskas artēriju lielā venozā šļirce šūpojas pulsa ritmā. Kad ar drošu dūrienu iekļūts artērijā, šļircē ar strūklu ieplūst gaiši sārtas asinis. Laižot zāles asinsvadā, slimnieks izjūt karstuma sajūtu kājā un vēlāk visā ķermenī. Kur karstumu kājā nejūt, tur ir izteikts asinsvadu bojājums. Ir likums, ka šī vieta, kur bijis dūriens, vismaz uz piecām minūtēm spēcīgi jānospiež ar vates tamponu, jo asinsvadu sieniņai dūriena vietā jāslēdzas un vēlāk jāsadzīst. Šo procedūru pienākas veikt ārstam, vislabāk ķirurgam. Taču dzīvē gadās citādi. Roku piešāvuši feldšeri un medicīnas māsas to nedara sliktāk. Dūrējam patīk apliecināt savu prasmi. Arī pie mums tā notiek, un klāt arī traģisks iznākums. Andrejam dažas nedēļas pēc injekciju kursa nobeiguma izveidojas aneirisma, kas plīst, un arī lielajā slimnīcā viņš nav glābjams. Vainīgi vairāki apstākļi, bet visvairāk piederīgie vaino mūs un pamatoti. Labāk bija neķerties pie šīs manipulācijas. Kājas amputācija nebūtu mūsu problēma. Neveiksmi nespēju nopurināt kā zoss ūdeni.
Bet cik ilgi, galvu saķēris, sēdēsi? Rājiens saņemts, un turpmāk neko tādu nedarīsim. Gadiem ejot, kļūstu vēl bailīgāka un nekaunoties lūdzu speciālistus ar savu prasmi daudzos gadījumos. Arī patiesību, ka visiem mīļš nebūsi, pieņemu ar samierināšanos.
10. Ak, dvēsele, tu proti arī sāpēt!
Kad pašas dvēsele sāp, tad saprotu, ka esmu tāds pat dzīvs cilvēks kā citi, un manī rodas tāda kā apmierinājuma sajūta: “Es arī zinu, kas ir dvēseles sāpes!” Tās manī iemājo, zaudējot cilvēkus, kas man kaut ko ir nozīmējuši. Kā ārstu, mani vienlaikus māc arī pašpārmetumi, ka neesmu spējusi vēl kādu brīdi just plaukstā dzīvā cilvēka pulsu. Taču nekas nav bezgalīgs, mūžība mums mirstīgajiem nepieder. Tikai smilšu pulkstenis, laikā apgriežot par simt astoņdesmit grādiem, var uzturēt smilšu tecējumu. Cilvēks ir būvēts tā, ka bezgalīgi elpināt un uzturēt sirdsdarbību vēl neko nenozīmē.
