Es reibstu no tava vārda.
* * *
Es reibstu no tava vārda
Vēl nepasacītā.
Skropstu galos dzimst saule
Ar dienas rūpēm vēl nepiepildīta.
Tik viegli dus krūtīs prieks –
Vēl neapjausts, vēl bez iemesla.
Vēl vesela diena plūst manā priekšā
Kā zeltaina straume, iespējām pārpilna.
Ienirsim tajā, tu un es,
Lai svelmainā laimes lava
Rada no jauna
Mūsu dvēseles.
* * *
Tik balta un tīra dvēsele mana šobrīd
Kā kartupeļa zieds,
Kā mākonis septembra debesīs,
Vai kā pirmā janvāra rītā uzsnidzis sniegs.
Neviena sapņa par kalnā kāpšanu.
Nevienas nopūtas par mūžīgo
Pēc mīlas slāpšanu.
Nevienas vajadzības un nevienas gribas.
Tik balta un tīra dvēsele mana šobrīd
Kā mana vectēva bārda, kā pirtsslota
Vai kā apskaidrība
Vai varbūt vienkārši – kā paša
Dieva
Krūtīs iesēta
Dzīvotgriba
* * *
Dievs ir bezgalība,
Kas pastāv vienīgi tik ilgi,
Kamēr to meklē.
Dievs ir pārpilnība,
Kas sasniedzama vienīgi
Atsakoties no ikdienas
gribēšanām.
Dievs ir jūra,
Kas vienlīdz maigi auklē
Smiltis, akmeņus, koraļļu rifus un
kuģu vrakus.
Dievs ir dzīvība,
Kas iegūstama vienīgi
No dzīvības atsakoties.
Dievs ir mūžība,
Kas pastāv neatkarīgi no tā
Ticam mēs tai vai nē.
Daiga Sliņķe
***
Ilgas
Lapām klātie rudens ceļi
aizved sapņu tālē.
Lai kur būtu, manas ilgas
smeldz un neizbālē.
Novakari rudens vējā
kaili, tumši, auksti.
Dzīve taču nevar aizmirst
tavu silto plaukstu.
Cauri gājuputnu klaigām
tevi dzirdu, jūtu;
Tev ar rudens vēja čukstu
savas ilgas sūtu.
Inta Driķe
