Didzis Bauers
Šajā nedēļas nogalē Alūksnes pilsētas sākumskolā tiek aizvadīts 2. Alūksnes atklātais šaha čempionāts. Dalību ņem ap 40 dažādas sporta klases šahisti. Kā slavenākais viesis jāpiemin Aleksejs Širovs, kurš ir Latvijas krievu izcelsmes Latvijas un Spānijas šahists, lielmeistars.
Īsumā ko darījuši šahisti līdz šim. Un ko cer darīt paredzētajās šaha sacensību dienās.
Šahs attīstās jau aptuveni pusotru tūkstoti gadu. Tā pirmsākumi meklējami Indijā ap mūsu ēras 6. gadsimtu, kad to sauca par čaturangu. Daudzas un dažādas spēles gadsimtu gaitā nav izturējušas laika pārbaudi, turpretī šaham piemīt ilggadība. Cilvēkam piemīt tieksme pārbaudīt savas prāta spējas, pacīnīties radošajā jomā ar citiem. Senā spēle ir populāra arī tādēļ, ka tā ir daudzpusīga. Mūsdienās šahs ir gan sports, gan māksla, gan zinātne. Šahs noder aktīvai kulturālai atpūtai un vienlaikus tas ir savdabīga piedzīvojumu un izjūtu pasaule.
Katrs var tajā atrast kaut ko sev noderīgu. Sacensības dod iespēju mēroties spēkiem — tāpat kā tas ir citos sporta veidos. Skaistas partijas, kombinācijas, galotnes, etīdes un uzdevumi sajūsmina ne mazāk kā labs skaņdarbs vai talantīgs aktiera tēlojums. Šaha teorijas studēšana, novitāšu meklējumi šajā jomā sagādā apmierinājumu cilvēkiem, kam tieksme uz zinātnisku domāšanu. Šahs attīsta garīgās spējas, fantāziju, trenē atmiņu, rada un pilnveido gribas īpašības un iemaņas — uzvarētgribu, apņēmību, aukstasinību, sīkstumu, atjautību, koncentrēšanās spēju, domāšanas disciplinētību. Pazīstamais padomju pedagogs Vasilijs Suhomļinskis rakstīja: “Bez šaha nevaru iedomāties garīgo spēju un atmiņas audzināšanu [..]. Šaha spēlei jāiekļaujas pamatskolas dzīvē kā vienam no garīgās kultūras elementiem.” “Šahs — tas ir cilvēka prāta pārbaudes akmens” J. V. Gēte, vācu dzejnieks.
Šahs ir galda spēle un sporta veids, ko spēlē divi cilvēki. To spēlē uz kvadrātveida galdiņa, kas sastāv no 8 rindām un 8 kolonām, kopumā veidojot 64 kvadrātveida lauciņus divās krāsās (tumšā un gaišā). Katrs spēlētājs sāk spēli ar 16 figūrām, kas katra var tikt pārvietota un nokaut pretinieka figūras dažādos veidos. Sākot spēli, spēlētāja rīcībā ir astoņi bandinieki, divi zirdziņi, divi laidņi, divi torņi, viens karalis un viena dāma. Viens spēlētājs spēlē ar gaišām figūrām (“baltās figūras”), otrs — ar tumšām (“melnās figūras”). Spēli sāk tas spēlētājs, kurš spēlē ar baltajiem. Spēles uzdevums ir pieteikt otram spēlētājam matu. Mats ir tāds stāvoklis šahā, kad karalis ir zem sitiena un no šī uzbrukuma vairs nevar izvairīties.
Lai uz šaha galdiņa varētu risināties cīņa, figūrām citai uz citu būtiski jāiedarbojas. Šo mērķi var sasniegt, draudot ar savu figūru gājieniem sist pretinieka figūras. Protams, tāpat rīkojas arī pretinieks. Citiem vārdiem sakot, šaha cīņas būtība ir uzbrukumi un uzbrukumu atvairīšana (t.i., aizsargāšanās no draudiem). Sākot partiju, abu partneru rīcībā ir uzbrukuma un aizsardzības līdzekļi (baltajiem nedaudz labāk, jo viņi sāk, tātad, viņiem ir labāka attīstība), bet turpinājumā katra šahista resursu nosaka viņa prasme rīkoties ar savām figūrām.
Gandrīz katra uzbrukuma gadījumā (uzbrukums ne katru reizi ir bīstams) iespējams vismaz viens no pieciem paņēmieniem, kā aizsargāt apdraudēto figūru: 1) ar apdraudēto vai kādu citu figūru likvidēt uzbrucēja figūru; 2) ar apdraudēto figūru aiziet no pretinieka trieciena; 3) pārsegt (aizsprostot) uzbrūkošās figūras darbības līniju; 4) aizsargāt apdraudēto figūru ar kādu citu savu figūru; 5) ar vienu no savām figūrām izveidot pretuzbrukumu līdzvērtīgai pretinieka figūrai vai arī kādam citam svarīgam objektam. Nav grūti pārliecināties, ka trešais aizsardzības paņēmiens nav lietojams, ja uzbrūk zirdziņš vai bandinieks. Ja iespējami vairāki aizsardzības paņēmieni, jāizvēlas lietderīgākais. Citiem vārdiem sakot, šahists, salīdzinādams visas iespējamības, izvēlas no tām vienu, kura viņam konkrētajā gadījumā šķiet visizdevīgākā. Protams, atkarībā no zināšanām un pieredzes šī izvēle var būt dažāda: jo pieredzējušāks šahists, jo drošāka varbūtība, ka partijas norises laikā viņš izvēlēsies labākos (spēcīgākos) turpinājumus. Ja grib kļūt par spēcīgu šahistu, jāizvirza sev mērķis – pēc iespējas ātrāk iemācīties saskatīt katrā stāvoklī visas figūru ņemšanas iespējas un visus šķēršļus, ko ar savām figūrām var radīt pretiniekam.
Cik liela šo iemaņu palīdzība dzīvē, tas individuāli katram atšķirīgs.
Gunārs Plūme
Reklāma