Vēlētājs neapdomīgā priekā par beidzot nākošiem glābējiem kož jaunā, sulīgā priekšvēlēšanu laika ābolā, nemaz nenojaušot, ka tā serdē jau priecīgi rociņas berzē tie paši jau reiz iemēģinātie tārpiņi vai viņu netālie radinieki.
Vēlētājs neapdomīgā priekā par beidzot nākošiem glābējiem kož jaunā, sulīgā priekšvēlēšanu laika ābolā, nemaz nenojaušot, ka tā serdē jau priecīgi rociņas berzē un politiskās negausības zobiņus asina tie paši jau reiz iemēģinātie tārpiņi vai viņu netālie radinieki.
Ik reizi sagaidot jaunas Saeimas vēlēšanas, novērojama jaunu partiju veidošanās un veco partiju tieksme reklāmas kampaņās izvirzīt “jaunus spēkus”, lai apmierinātu vēlētāju saucienus pēc politikā nesabojātiem kandidātiem.
Tomēr, ielūkojoties dziļāk politiskās jaunības acīs, kļūst skaidrs, ka lielākā daļa politiskās fotogalerijas seju ir jau kaut kur reiz redzētas. Kā tas nākas, ka ik reizi, metot vēlēšanu urnās biļetenus par jaunajiem, vēlētāju cerības tiek pieviltas.
Partijas parasti izvirza vienu vai vairākus līderus vēlētāju iekārdināšanai – un šeit slēpjas pirmais apstāklis jaunības šķietamībai.
Līderi – jaunības mirāža
Ļoti reti tādēļ līderi ir ilglaicīgi – vēlētājs nemīl vecos, jo tie ir atbildīgi par visu, kas nav izdarīts, un tādēļ jaunais un nepieredzējušais ir pieprasīta prece. Spilgtākais piemērs līderu maiņā, šķiet, būtu “Latvijas ceļš”. Kādi vārdi mums nāk prātā, redzot maģisko burtu salikumu LC? Gailis, Ādamsons, Krištopans, Panteļējevs, Birkavs. Un kur gan šie personāži ir tagad? Katrā ziņā ne vairs pirmajās rindās. Aizvien jaunu līderu izvirzīšana ir tikai šķietama jaunības iepūšana senilajā partijas miesā un vēlētāju apziņā.
Minētais LC varoņu saraksts reizē ir arī lielisks piemērs tam, ka vecie nekur nepazūd, tikai pārvietojas. Savukārt partija, realizējot šādas pārmaiņas, varu nezaudē. Jauni līderi nenozīmē kvalitatīvi jaunu piedāvājumu. Paradokss – vēlētājs partiju identificē ar tās līderiem, bet, tiem mainoties vai krītot nežēlastībā, vara saglabājas. Bet vēlētājs nākamajā rītā pēc vēlēšanām kārtējo reizi secina: tie paši vēži vien atkal ir savēlēti.
Jaunie un nevainīgie
Kā otru mītu jāpiemin daudz sludinātā jauno partiju kandidātu attālinātība no netīrajām politikas spēlītēm un to veidotājiem.
Spilgtākais politiskās nevainības piemērs līdz šim bijis Andris Šķēle, kuram tagad pievienojies arī Einars Repše. Ienākot politiskajā arēnā, Tautas partija un A.Šķēle tika pasniegti kā absolūts jaunums, kā nekad agrāk ar politiku nesaistīti un tātad a priori ieguvuši kvalitātes zīmogu. Bet kas tad bija Šķēle, pirms kļuva par ŠĶĒLI? Un kas bija Repše, pirms kļuva par REPŠI? Gan vienā, gan otrā gadījumā šiem “jaunajiem” iepriekš ir bijuši vairāk vai mazāk politiski amati – A.Šķēlem deviņdesmito gadu sākumā Lauksaimniecības ministrijā, E.Repšem – Tautas frontē un Latvijas Bankā. Vai te var runāt par politisko nevainību? Šķēle tika iesaiņots jaunā papīrā un apjozts ar oranžu lentīti, Repše iekāpis politiskā Jēzus kristītāja tēlā – tās arī ir kvalitatīvo pārmaiņu vienīgās izpausmes.
Vēlētājiem tika un tiks iebarots kārtējais jaunā un perspektīvā mīts, kurš ne jau pirmo reizi izrādīsies tikai reklāmas triks. Šie jaunie nenokrīt no Marsa (lai ko arī apgalvotu Repšes biroja zaļie apstāvētāji) un nepiedzimst tukšā vietā un tīrām rokām – sīkāk analizējot kandidātu biogrāfijas vai piepūlot atmiņu, noteikti iespējams daudzas no “jaunajām” sejām atsaukt atmiņā no senākiem laikiem.
Radi, draugi, domubiedri
Tomēr ir daļa “jauniņo”, kuriem nekādi neizdosies piesiet politiskās nevainības ķirurģiskās atjaunošanas grēku. 7.Saeimā apmēram 20 procenti deputātu iesoļojuši simtniekā no biznesmeņiem un ap 11 procenti no administratīvajiem valsts un pašvaldību aparāta darbiniekiem, kuriem šķietami līdz šim nav bijusi nekāda saskarsme ar politisko netīrumu krātuvi.
Tomēr, pārlūkojot detalizētāk minēto “jaunuļu” CV, atklājas, ka pietiek darboties kāda politiskā spēka pārraudzībā esošajā izpildvaras struktūrvienībā vai būt par esoša politiķa vai partijas konsultantu vai sabiedroto, lai būtu izredzes tikt pie kārotā valsts gudrāko galvu statusa. Piemēram, TP komandas veidošanā iezīmējās kādreizējās ar A.Šķēles vārdu saistītās “Ave Lat” grupas uzņēmumu loks, vairāki kandidāti un vēlākie deputāti ir pārstāvējuši tieši minētās grupas uzņēmumus. Arī administratīvās jomas darbinieki diez vai būtu saucami par tālu no politikas stāvošiem, un arī tādi ir papildinājuši deputātu rindas. Jo dziļāk rokam, jo vairāk gaist priekšstats par jauno un svaigo asiņu pieplūdumu.
Šķiet, ir izveidojies maģiskais loks, kur notiek rotācija no augšas uz leju un no vieniem sāniem uz otriem, un svešajam šeit iekļūt ir maz iespējams. Esošā politiskā elite un – kas nav mazsvarīgi – tās finansiālie balstītāji prot nosargāt savas pozīcijas.
Ap nosacīti novilkto sētu lēkā vien daži rubīni, martinsoni un tamlīdzīgi, kuru iedomas par savām spējām ir daudz uzblīdušākas nekā spēja saprast, kur jāiet un ar ko jādraudzējas, lai lepnais Jēkabielas nams neietu gar degunu.
Gints Klāsons, LU Socioloģijas maģistrants (www. politika. lv)
