Zaļmundierotā zobaine līdaka tagad ir galvenā makšķernieku stāstu persona.
Zaļmundierotā zobaine līdaka tagad ir galvenā makšķernieku stāstu persona. Cik gan bieži nav nācies dzirdēt dramatiskus eposus, kas beidzas ar nopūtu “un tad es nopīpēju piecas cigaretes pēc kārtas”, “tāāādu rāvienu vēl nebiju piedzīvojis”, “sapratu, ka vienīgais, kā dabūt šo rokā, paņemt bisi”.
Jāatzīst gan, ka reti kurš no šādiem emocionālajiem stāstiem papildināts ar dokumentālām liecībām par līdakas garumu, svaru un zvīņu lielumu. Kā zināms, pašas lielākās allaž noraujas. Bet makšķernieks Gatis neskopojās pastāstīt par manītajām līdakām un par dzirdētajiem piedzīvojumiem.
Līdaka pastāvīgi mīt visos ne pārāk straujos ūdeņos un ir atzīta par pašu plēsīgāko saldūdens zivi. Ne velti spiningotāji stāsta, ka rudens līdakām vēders pilns ar vardēm un zivtelēm. Līdaka uzturas klusās vietās, zālēs, pie siekstām, nogrimušiem kokiem līdz divu metru dziļumā un tad kā bulta metas uz laupījumu, kaut tas bieži vien ir lielāks par plēsīgo uzbrucēju. Gadās, ka pārāk liels kumoss līdaku nosmacē, vai arī dažkārt upura aste rēgojas no līdakas mutes.
Vēl jo vairāk – lielās līdakas mēdz uzbrukt mazākām savas sugas māsām un arī spiningotājam, kas cīnījies ar līdaku, ne vienreiz vien ar asajiem zobiem un lūpām pārgriezusi pirkstus.
“Ņem ar gariem zobiem”
Līdaka nārsto no februāra līdz aprīļa vidum. Ja vasarā līdakas ķeras agri no rīta un vakarā, tad rudenī – priekšpusdienā. Naktī zobaine atšķirībā no citām zivīm nemēdz ķerties. Kur ļauj uzkundzēties līdakām, tur pazūd foreles un alatas. Vispārējs noteikums: siltā laikā līdaka jāmeklē seklākos, aukstā laikā – dziļākos ūdeņos.
Par ēsmu vislabāk izmantot raudas, karūsas, gruduļus, baltos sapalus, kurus lieto dzīvus vai beigtus uz āķu sistēmām. Labus panākumus var gūt ar visu veidu vizuļiem, vobleriem un roteriem. Mazās un vidējās līdakas makšķerē arī uz naktstārpiem.
Līdaka, kam vēders tukšs, bieži metas virsū visam, kas kust, pat ūdenī vilktam kartupelim. Taču lielu ēstgribu nomaina periodi, kad zivs neņem mutē nekādu ēsmu. Spiningotāji saka, ka “ņem ar gariem zobiem”. Vienkārši līdakām mainās zobi. Lai arī ēstgriba ir milzīga, ar mazajiem, mīkstajiem zobiem nav “ņemšana”, tādēļ viņa dzenas pakaļ ēsmai, bet kožas negribīgi.
Speciālisti vēl strīdas par vizuļu lielumu. Lielas līdakas dažkārt tiek ķertas ar maziem vizuļiem, pat ar kāpuru vai slieku. Taču parasti tās ņem lielākas ēsmas.
Līdaku ķeršanai lieto izturīgu makšķeres vai spininga kātu, bezinerces spoli vai multiplikatorspoli ar signālbremzi, samērā tievu, bet stipru auklu un metāla pavadiņu. Sintētiskā pavadiņa gan pārtrūkst, līdakas zobiem jau piecērtot. Āķim jābūt ļoti asam. Jāpiecērt enerģiski, jo līdakas mutes īpatnējās uzbūves dēļ āķis mēdz noslīdēt vai arī atduras kaulos.
Maksā ar savu rijību
Pēc pieredzes makšķernieki zina, ka līdaka ir ļoti rijīga, tomēr, metoties uz upuri, bieži kļūdās. Notiek tā saucamie tukšie ķērieni. Dziļā ūdenī makšķernieks sākumā var nepamanīt līdakas kļūdainos kampienus. Par tiem liecina tikai vizulis, kas parādās ūdenī mirkli pēc kampiena.
Dažkārt līdakas pieķeras tikai pēc ceturtā vai piektā metiena. Tieši tagad, kad vēl ūdensaugi nav izzuduši, ēsmas zivtiņa jāvada cieši gar tiem. Vecas līdakas mēdz atteikties gandrīz no visu veidu ēsmām, vienīgi plastmasas varde ir tām pa prātam.
Makšķernieku aprindās valda nostāsti, ka līdaka gadā apēd desmit reizes vairāk, nekā pati sver. Piemēram, vienu kilogramu smaga līdaka norij 10 kilogramus zivju, peļu, varžu, ūdensputnu mazuļu un visu citu, kas kustas, tikai krupjus spļauj laukā. Iznāk, ka 15 kilogramus smagai līdakai gadā jānorij 150 kilogrami dzīvas radības (viena mērena govs).
Ir pierādīts, ka vecumā līdakas ēd mazāk, toties izvēlas tādu ēsmas zivi, lai vēders būtu pilns vienā rāvienā.
Esot bijis gadījums, ka pieķērusies divus kilogramus smaga līdaka. Pretojusies vareni. Kad makšķernieks to jau nokausējis un vilcis tuvāk laivai, no dzelmes tumsas izšāvusies vairāk nekā metru gara, resna līdaka un – hops! – mazo līdaku saķērusi mutē šķērsām. Lielā zivs ilgi cīnījusies ar makšķernieku, kas nemaz nevēlējies palaist vaļā divus kilogramus smago kodēju.
Laižas letarģiskā miegā
Līdaku barošanās periodiskumu ietekmē simts un viens faktors. Ir pierādīts, ka līdaka, kaut arī tai tukšs vēders, kā saka, kuņģis pielipis pie mugurkaula, tomēr ignorē treknu raudiņu baru, kas slīd gar tās plakano purnu. Izrādās, ka ir augsts atmosfēras spiediens, un tad līdakas un citas plēsoņas iegrimst tādā kā letarģiskajā miegā. Tikko spiediens krītas, pati vienaldzīgākā līdaka pierijas apaļa kā bumba un saldajam ēdienam grābj arī vizuli.
Kāpēc rudenī ķeras lielākās līdakas? Zobaines gada laikā pārdzīvo trīs vai četrus rijības periodus. Pirmais ir vēl zem ledus, martā. Otrais – pēc nārsta maijā. Trešais – jūlijā. Ceturtais rijības posms sākas septembra beigās un ilgst līdz pat ledus uzsalšanai.
***
Fakti
Līdakas dzīves ilgums mēdz būt 30 gadi, maksimālais – 75 gadi.
Līdaka ir ātraudzīga. Gada vecumā tā ir 16 centimetru gara, divos gados – jau 30 centimetru, bet metru un 20 centimetrus tā sasniedz 11 gadu vecumā. Latvijas rekordlielākā līdaka noķerta 1989. gadā Ungurā. Tā svēra 19, 56 kilogramus.
